Pie sevis laimīgi smaidīdams, Darels man pavēstīja, ka viss esot kārtībā.
- Ko tu viņam teici? - es uzstājīgi noprasīju.
- Nu, es viņam tiešā tekstā vaicāju, kāpēc viņš iebilst pret mūsu draudzību, un viņš apgalvoja, ka nepavisam neiebilstot ne pret mani personīgi, ne pret to, ka mēs izklaidējamies. Viņš gluži vienkārši uztraucas - kā jebkurš normāls tēvs, kas nevēlas, lai viņa ļoti talantīgā meita, kuru gaida spoža nākotne, tērētu laiku sadzīves sīkumos.
Es eksplodēju. Tātad mans tēvs drīzāk sliecās ticēt kādam būtībā svešiniekam, nevis man.* Tas bija pilnīgā pretrunā ar visu, ko viņš man līdz šim bija teicis. Džerijs mani noķēra, pirms paguvu mesties tēvam pakaļ.
- Nu, nu, nomierinies, tas nabaga cilvēks ir patiesi satraucies, bet domāju, man izdevās viņu pārliecināt, ka es gan ļoti vēlētos tevi apprecēt, tomēr negrasos uzspiest savu sabiedrību, ja esmu nevēlams.
- Liels paldies, - es atcirtu, - bet ko man tagad iesākt?
- Tas nu tev pašai jāizlemj, vai tā nav?
- Kad tu brauksi atpakaļ uz Bornmutu?
- Ak, pēc pāris dienām. Ja jau tavam tēvam nav iebildumu, ka mēs satiekamies, tad laikam gan to varētu izmantot.
Tēva izturēšanās mani patiesi sāpināja. Pēc lielās brēkas viņš pēkšņi bija visus pārmetumus atsaucis. Ja jau tā, es varētu gan viņam sagādāt iemeslu uztraukumam. Tēvs domāja, ka esmu nopietni aizrāvusies ar Džeriju, ka varētu aizbēgt un ar viņu apprecēties, - lai notiek, tā arī būs.
Džeriju pavisam viegli varēja pierunāt uzkavēties ilgāk, un es līdu vai no ādas ārā, lai būtu kopā ar viņu pēc iespējas ilgāk, paliku ārpus mājām stundām ilgi pēc atļautā laika un apmierināta vēroju tēva sejas izteiksmi, jo skaidri redzēju, ka viņš ir neganti noskaities, tomēr, ņemot vērā paša sarunu ar Džeriju, neko nevarēja iebilst.
Tomēr bija kas tāds, ar ko neviens no mums netika rēķinājies. Es biju uzsākusi šo spēlīti, lai atdarītu par muļķību, bet pēkšņi aptvēru, ka mūsu attieksme vienam pret otru ir mainījusies. Mēs bijām pavadījuši kopā ikkatru brīvu brīdi un drīz vien sapratām, ka emocionāli aizvien vairāk pieķeramies viens otram, tā ka atvadīties nepavisam nebūs viegli. Vēl mums abiem bija pilnīgi skaidrs, ka situācija ir neatrisināma. Nebija nekādas iespējas apprecēties, jo es biju nepilngadīga, savukārt Džerijam nebija darba un finansiālais stāvoklis noslīdējis zemākajā līmenī - visa viņa bagātība sastāvēja no 200 mārciņām. Turklāt vēl viņa veselība sāka šķobīties, un, tā kā pirms diviem gadiem neganta malārijas lēkme bija viņu gandrīz novedusi kapā, pat mans tēvs jutās satraukts. Mēs ar Džeriju stundām ilgi apspriedām nepatīkamo stāvokli un nolēmām, ka Džerijam labākais šajā situācijā būtu atrast darbu. To izdarīt nebūs viegli, jo viņš prata vienīgi apieties ar dzīvniekiem, un ar zooloģiju saistītu darbu atrast vienmēr bija grūti. Lai nu kā, viņš apņēmās uzrakstīt vēstules vairākiem zoodārziem un cilvēkiem, kas varētu viņam palīdzēt.
Tā sākās vismokpilnākais laiks manā mūžā. Lai padarītu situāciju vienkāršāku, Džerijs atgriezās Bornmutā, līdz izdosies kaut kā nokārtot savu nākotni. Mēs uzturējām sakarus vienīgi ar vēstulēm un retumis sazvanījāmies.
Pa to laiku man apritēja divdesmit viens gads, un vairs nebija vajadzīga tēva piekrišana laulībām, taču Džerijs joprojām bija stingri apņēmies atrast jelkādu darbu. [10] Gaisotne mājās aizvien vairāk sabiezēja, tāpēc jutos patiesi iepriecināta, saņēmusi ielūgumu apciemot Džerija māsu Bornmutā. Viņa gatavojās vēlreiz precēties un uzskatīja, ka būtu jauki visiem satikties, īpaši tāpēc, ka mēs ar Džeriju nu jau pavisam nopietni grasljāmies precēties. Nācās pamatīgi nopūlēties, līdz saņēmu atļauju doties uz Bornmutu visu nedēļas nogali, un Darels ieradās man pakaļ. Ceļojums bija brīnišķīgs.
Kad nokļuvām mājās, bija jau vēls, un šo sagaidīšanu es nekad neaizmirsīšu. Nekad vēl nebiju bijusi tādā istabā, kur no kamīna ārā rēgojās, kā likās, puse ābeļdārza. Kad kamīnā esošā koku daļa bija nodegusi, kāds, kas atradās tuvumā, iestūma atlikušo dziļāk kamīnā. Tas vismaz bija veids, kā sasildīties, un raženais, jaunais vīrietis, kurš sēdēja līdzās Margaretai, acīmredzot nevēlējās izšķiest enerģiju, saskaldot kurināmo mazākos gabalos. Baltās sienas klāja koši krāsaini austrumnieku paklāji un pastkartītes, kas attēloja dažādas vietas, kuras ģimene un draugi bija apmeklējuši. Tas viss izskatījās ļoti bohēmiski. Māsa Margareta sēdēja uz dīvāna, ģērbusies garā rūtainā uzsvārcī. Viņa mums abiem uzsmaidīja un teica, ka māte nogurusi no gaidīšanas un devusies gulēt. Ēdamais esot pieliekamajā, un mūsu gultas saklātas.
Mēs apsēdāmies pie kamīna, ēdām un runājāmies. Marga- reta laiku pa laikam uzdeva kādu nenoteiktu jautājumu par mūsu nākotnes plāniem, īpaši izvaicāja Džeriju par darba iespējām. Kā jau visi jaunieši, mēs bijām optimisma pilni un cerējām, ka kaut kas drīz vien radīsies.
- Jā, bet ja nu gadījumā nerodas, - viņa it kā starp citu ieminējās, - man ir kāds priekšlikums. Diemžēl nevaru atdot naudu, ko esmu tev parādā, Džerij, toties jūs abi varētu pārcelties uz kādu no maniem dzīvoklīšiem un dzīvot kopā ar ģimeni. Galu galā māte drīz no šejienes pārcelsies uz dzīvi pie mana brāļa Leslija, tātad jums vieta atradīsies bez pārmērīgiem izdevumiem. Tomēr es neuzstāju, lai jūs izlemtu uzreiz. Vienkārši padomājiet. Ja izlemsiet, istaba jūs gaidīs.