Taču, iespējams, esmu pārāk pieticīgs. Arī jurista profesijā neiztiek bez radošās puses. Mēs daudz rakstām, gandrīz viss uzrakstītais interesē tikai citus juristus, bet tomēr mums ir jāstāsta stāsts, jāapraksta notikuma vieta, jāizkārto fakti un pieņēmumi par katru lietu. Jaunais Čārlzs Dikenss sāka kā tiesu reportieris, un zinātnieki uzskata, ka šī pieredze izveidoja cilvēciskās drāmas izjūtu, kas raksturīga viņa romāniem. Turklāt gandrīz visi viņa romāni vēsta par noziegumiem, galvenokārt balto apkaklīšu noziegumiem. Šī faktiskā materiāla avots man ir Mikijs Hāss, un, lai nu kam, bet viņam jau nu vajadzētu to zināt, jo Mikijs ir angļu literatūras pasniedzējs Kolumbijas koledžā. Viņš ir arī šī stāsta sākums.
Cik daudz jums būtu jāzina par Mikiju? Nu, pirmām kārtām, kaut ko jau jus zināt, jo likai noteikta tipa pieaudzis cilvēks ļauj sevi dēvēt skolas laika pamazināmajā iesaukā. Es nedomāju, ka “Džeiks” vispār ir tāda tipa iesauka. Viņš katrā ziņā ir mans senākais draugs, bet ne gluži nopietni ņemams cilvēks. Iespējams, ja viņš būtu bijis nopietnāks, tad toreiz paspīdētu mazajam profesoram ar savām zināšanām, un nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Savukārt es tāpēc esmu nonācis Mikija mājā, būdā pie Henrija ezera dziļi Adi-rondaka valsts parkā, kur patlaban... laikam jau slapstos, tomēr nespēju sevi piespiest lietot tik dramatisku vārdu. ’lēiksim, atrodos vientulībā. Apbruņotā vientulībā, teiksim.
Es pazīstu Mikiju (vai Melvilu C. Hāsu, kā rakstīts uz daudzu viņa grāmatu muguriņām) kopš jaunības, kopš otrā kursa Kolumbijā, kad atsaucos uz sludinājumu, kurā tika meklēts istabas biedrs ceturtā stāva dzīvoklī bez lifta 113. ielā pie Amsterdamas avēnijas. Mikijam tipiski, sludinājums bija ievietots ķīniešu veļas mazgātavas logā Amsterdamas avēnijā un nevis studentu biedrībā vai universitātes studentu izmitināšanas birojā. Kad vēlāk viņam pavaicāju, kāpēc tas tā, Mikijs atbildēja, ka vēlējies iegūt istabas biedrus no tiem indivīdiem, kas nēsā profesionāli tīrītus un gludinātus kreklus. Savādi gan, bet es patiesībā nebiju no tiem indivīdiem; man piederēja viens pats solīds krekls — pavisam balts De Pinna, ko mans tēvs reiz nolēma izmest, bet es to aiznesu uz maziņu tīrītavu un liku kreklu izgludināt darba intervijai.
Tajā laikā es, nesen aizbēdzis no mājām, dzīvoju lētā īres ēkā. Biju astoņpadsmit gadu vecs un bezgala nabadzīgs, un par istabu man prasīja piecpadsmit dolārus dienā, lai gan virtuve un tualete atradās gaitenī. Abas šīs telpas izplatīja diezgan dažādu, bet vienlīdz nepatīkamu smaku, un smirdoņa bija jūtama arīdzan ārpus šīm telpām. Tāpēc es biju mazliet izmisis, bet Mikija dzīvoklis bija jauks, ar divām guļamistabām un daļēju skatu uz katedrāli, un, kaut arī tumšs, kā jau dzīvokļi dzīvojamo namu rajonos ar garajiem gaiteņiem, tas saprāta robežās bija tīrs, un Mikijs šķita esam pietiekami kārtīgs tips. Biju viņu pirms tam ievērojis universitātē, jo Mikiju nevarēja nepamanīt: liela auguma, gandrīz tikpat liels, cik es, rudmatains, ar atkarenu lūpu un izvelbtām zilām acīm, ko piesedza smagi plakstiņi gluži kā vienam no Hābsburgiem. Viņš nēsāja tvīda žaketes un flaneļa bikses, aukstā laikā tinās īstā karaliskās flotes kamieļvilnas pusmētelī un runāja ar precīzu, burvīgi stomīgu, anglisku akcentu, ko dzirdējām no tiem slavenajiem Kolumbijas angļu literatūras profesoriem, kas nelaimīgā kārtā bija piedzimuši ASV.
Par spīti šai ārišķībai, Mikijs, kā lielākā daļa Ņujorkas izsmalcināto ļaužu (atšķirībā no manis), bija lauķis. Viņš nāca no... neparko nevaru atcerēties vietas nosaukumu. Ne Peorija, bet kaut kas tamlīdzīgs. Kenoša. Aštabula. Varbūt Molīna. Kāda no tām nelielajām ASV rietumu rūpnieciskajām pilsētām. Lai kā tur būtu, pirmajā sarunā Mikijs man stāstīja, ka esot “atvase no mazo biznesu impērijas”, kas kalpojot par industrijas rāvējslēdzējiem. Atceros, ka vaicāju viņam, kas tie tādi varētu būt, un viņš smejoties atteica, ka neesot ne jausmas, bet viņš vienmēr iztēlojoties milzīgu rāvējslēdzēju preču vilciena lielumā. Mikija vecvectētiņš savā laikā bija sarausis ģimenei prāvāku naudu, bet tētiņš un tēvoči tikai sēdēja valdē, nepārtraukti spēlēja golfu un bija sabiedrības pīlāri. Acīmredzot valstī ir tūkstošiem šādu ģimeņu, to cilvēku atvašu, kas uzkrāja bagātību pirms nodokļiem un globalizācijas un turējās pie tās ar drošām investīcijām un uzkrītošu ekstravaganci.
Un tad jau pilnīgi neizbēgami es vairs nespēju klusēt un, Mikija atklātības iedvesmots, turklāt nojauzdams viņa vēlmi savā istabas biedrā redzēt kaut ko no pilsētas eksotikas, uzticēju viņam, ka esmu atvase pašam īzakam Miškinam, kas federālajai izmeklēšanai un organizētajai noziedzībai no šejienes līdz pat Vegasai pazīstams kā Izijs Grāmata vai reizēm Izijs Aritmē-tiķis, sertificētam neatkarīgajam grāmatvedim un mafijas rēķinvedim. Viņa atbilde uz to bija pazīstamā frāze: “Es nezināju, ka ir ebreju gangsteri.” Un tad es pastāstīju par Murder Inc., Luiju Lepki, Ķidu Relesu un Meijeru Lenski, no kuriem pēdējais bija tēta skolotājs un patrons. Tā, šķiet, bija pirmā reize, kad izmantoju savas ģimenes vēsturi kā trumpi sarunā, un tā arī iezīmēja beigas sava veida apkaunojumam, kuru biju cietis visu vidusskolas laiku. Kāpēc es to varēju atklāt Mikijam? Tāpēc, ka bija skaidrs — viņam nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, un viņš to uzlūkoja kā tīrāko eksotiku, it kā es būtu piedzimis cirkā vai čigānu ratos. Bet tas, protams, nav viss.
Tātad tu esi ebrejs? Dabisks jautājums no Mikija puses. Šķita, ka viņš ir pārsteigts, kad sacīju — nē, patiesībā neesmu.
Tagad es dzirdu motorlaivas troksni ezerā, attālu dūkoņu. Ir nakts vidus. Neviens naktī nemakšķerē. Bet varbūt makšķerē? Es pats neesmu makšķernieks.
Varbūt ir zivis, kas ķeras naktī gluži kā moskīti, varbūt nakts zveja ir tāda pati kā zemledus zveja — nesaprotams sporta veids, ko tomēr plaši praktizē pašmocītāji fanātiķi. Bet varbūt tie ir viņi.
Atkal atgriezušies. Sažņaudzis ieroci, izgāju mājas priekšā un ieklausījos, bet neko nedzirdēju. Tā droši vien būs bijusi automātiska motora pārslēgšanās kādā no vasaras mājām. To šeit ir vairāki duči, tālu izvietotas cita no citas, tās šobrīd — laikā starp vasaru un slēpošanas sezonu — nepārprotami ir pamestas, un tādā klusā vakarā kā šis skaņa, cik zinu, pāri ūdenim var šķērsot apbrīnojami lielus attālumus. Sataustīju kabatas lukturīti un biju tik liels plānprātiņš, lai to iedegtu, padarot sevi par ideālu mērķi katram, kas šajā apkārtnē varēja slapstīties. Lai gan viņi negribētu mani tā vienkārši nošaut, ak, nē, tas nebūtu nekas tik viegls. Debesis bija smagi apmākušās, un, pirms aptvēru savas rīcības muļķīgumu, es ar izbrīnu vēroju, kā melnums virs ezera aprij lukturīša staru. Man tas' šķita nomācoši un depresīvi: vārais stars pazuda lielajā tumsā. Ak, vai tas būtu memento mori? Vai tikai atgādinājums par to, cik ārkārtēja ir mana pašreizējā izolācija?
Pārlasot uzrakstīto, redzu, ka joprojām esmu sapinies attālajā pagātnē. Šis stāstījums, ja neuzmanīšos, izvērtīsies par vēl vienu “Tristramu Šendiju”2, un es nekad nenonākšu līdz sasodītajai lietas būtībai.
Taču sāksim no jauna: tajā pēcpusdienā es iebaroju Mikijam kāroto eksotiku ar vēl zināmu daudzumu personīgās vēstures. Nē, tik tiešām, es nebiju ebrejs (šeit maza piebilde pie mātes līnijas likuma), jo mana mate bija katoliete, un tajās dienās, ja katolis apprecēja nekatoli, viņus izraidīja no Baznīcas, ja vien viņi nesalīga ar to mieru, un galvenā izlīguma daļa bija zvērests audzināt bērnus ticībā. Jā, mēs bijām auguši ticībā, es un mans vecākais brālis Pols, un mana māsa Mirjama — visā līdz pēdējam: kristīšana, katehisma mācība, pirmā
2
“Tristrama Šendija dzīve un domas” jeb saīsinājumā “Tristrams Šendijs”, Lorensa Sterna romāns. Kā liecina virsraksts, grāmata galvenokārt ir Šendija dzīves stāsts, taču lielākais romāna joks ir tas, ka Šendijs neko nevar paskaidrot vienkārši, visur viņam nepieciešamas skaidrojošas novirzes, lai papildinātu kontekstu un iekrāsotu stāstījumu, līdz pat tādam apmēram, ka līdz Tristrama paša piedzimšanai mēs nonākam tikai III sējumā. Šodien romānu uzskata par vienu no to vēlāko laiku romānu priekštečiem, kuros tiek izmantota apziņas plūsma un pašrefleksīva rakstība. (Šeit un turpmāk tulkotājas piezīmes.)