— Jo es apsolīju tavai meitai iemainīt tevi pret Apskaidrības kausu!
— Nekādā ziņā! — Mariuss Leanders pietrūkās kājās. Viņš satraukumā drebēja. — Laura nekādā ziņā nedarīs neko tamlīdzīgu. Viņa ir gaismas karotāja un nekad nenodos lielo uzdevumu, kas viņai tika uzticēts! Viņa taču zina, ka mūsu pasaule tad būtu lemta bojāejai!
— Var jau būt. — Melnais hercogs vēl joprojām smaidīja.
— Tomēr viņa man deva solījumu. Un vai zini, ko tas nozīmē?
— Protams! — Mariusam drebēja lūpas. — Mums, gaismas karotājiem, allaž ir pienākums turēt doto vārdu. Atšķirībā no jums, kam visi līdzekļi ir atļauti!
Borborons pasmīnēja. — Tāda nu reiz ir mūsu daba — un tādēļ ir tik vilinoši iekļauties mūsu rindās. Darīt ļaunu ir tik vienkārši. Kamēr jums... — Viņš atkal pasmīnēja un ieturēja daudznozīmīgu pauzi.
— Smej ieties vien par mums, — Mariuss Leanders sacīja.
— Beigās tomēr uzvara būs mūsējā. Un neticu, ka Laura jums būtu devusi vārdu!
— Kālab gan strīdēties? — Melnais hercogs gandrīz vai mīļi pavērās gūsteknī. — Lieldienas tuvojas — un tad arī redzēsim, kuram no mums ir taisnība. Un līdz tam laikam tev nekā netrūks. Tavai meitai taču jāatpazīst tēvs, kad viņa stāvēs tā priekšā!
Atilas apraksts neradīja ne mazākās šaubas. Piķa melnais automobilis noteikti bija tas pats kravas auto, ar kuru Laurai jau daudzreiz bija gadījies sastapties. Tas pats auto, kurš bija uzbraucis virsū pāteram Dominikam un taranējis Persija automašīnu ceļā uz klosteri. Lauras galvā nojauta uzreiz sauca, ka trāpīts mērķī.
— Beidzot viens lietojams fakts! — viņa atviegloti sacīja.
Lūkasa sejā gan parādījās šaubas. — Nezinu vis, vai tas mums tik ļoti palīdzēs. Tas, ka tumsas piekritēji ir iejaukti šajā notikumā, jau tāpat bija skaidrs — vai ne?
— Bija gan. — Laura uzmeta brālim vērīgu skatienu. — Bet tagad mēs zinām, ka profesors droši vien ir aizvests ar šo auto. Varbūt melna kravas automašīna varētu uzvedināt policiju uz kādām pēdām.
— Vai tad tu tici, ka viņi tavu stāstu ņems par pilnu? — Atila Morduks skeptiski paskatījās Laurā, kamēr Kleopatra maigi vijās viņam ap kaklu. Laipnais smīniņš viņa sejā bija pazudis, tā ka viņš izskatījās tikpat nīgrs kā Elles eņģeļu bandas12 vadonis.
— Droši vien jau nē! — Laura piepeši saduga. — Varbūt tomēr man izstāstīt Rejmanim par mūsu aizdomām, kaut arī diez vai viņš ņems tās vērā.
— Nu, apsveicu! — Atila sarkasma pilnā balsī sacīja un tad ar labo ķetnu pakasīja galvu. — Vai zināt, ko es īsti nesaprotu: kas tā bija par jocīgu miglu, ko es toreiz pamanīju?
— Miglu? — Laura žigli iebāza roku kabatā un satvēra stikla pudelīti. Izvelkot aizbāzni no tās kakliņa, bija dzirdama tikai vienmērīga krākšana. Viņas sejā atplauka uzjautrināts smaids, tad meitene ar pirkstu pieklauvēja stiklam. — Dūmākoni! Celies augšā, miegamice!
Atskanēja sirsnīgas žāvas. Tad no pudelītes izlīda balti dūmi.
— Ko vēlaties no manis, kundze, ko vēlaties?
— Saki, Dūmākoni, vai tev līdzīgo ir daudz?
— Manu brāļu ir vesels leģions, kundze, vesels leģions, un mēs pastāvam jau kopš laiku pirmsākumiem, laiku pirmsākumiem.
Atila Morduks ne mazākajā mērā nelikās pārsteigts, ieraugot brīnumaino miglu. Viņš sekoja sarunai starp Dūmākoni un Lauru, it kā tā būtu visierastākā lieta pasaulē.
— Un jums allaž jākalpo savam saimniekam, — meitene turpināja, — vienalga, ko viņš no jums prasa?
— Tā ir, kundze, tā ir!
— Tad jau jūs kalpojat ne tikai gaismai, bet palīdzat arī tumšajiem spēkiem?
— Kam vien mēs piederam, kundze, kam vien piederam, tam arī kalpojam, kalpojam. Ne mums spriest par savu darbu, ne mums spriest.
— Tā jau man likās! — Laura novērsās un nikni noskatījās sev priekšā.
Čukstošā balss atsāka runāt: — Vai varu jums citādi līdzēt, kundze, citādi līdzēt?
— Hmm. — Meitene apjukusi satrūkās no drūmajām pārdomām. — Nē, paldies, Dūmākoni. Vari doties atpakaļ.
Atskanēja skaļas žāvas, un čukstošā migla ielīda atpakaļ pu-dēlītē, kur tā mita. Laura aizbāza korķīti, ielika to kabatā un pievērsās draugiem. — Acīmredzot tumsas piekritēji šoreiz izmantojuši čukstošo miglu...
— Vajadzēja man pašam iedomāties, — Atila norūca, iejaukdamies vidū. — Galu galā Austrums jau pirms simts gadiem man stāstīja par šīm miglām.
— ... un tās aizsegā viņi, neviena nemanīti, varēja ievilkt Aureliānu automašīnā. Tāpēc arī neviens neievēroja neko aizdomīgu! — Lauras acis vienā rāvienā iepletās, un viņa nobālēja kā krīts. — Nē, — viņa ievaidējās, — debesu vārdā, tikai ne to!
Lūkass pārsteigts paskatījās māsā. — Kas tad noticis? Kas tev tik pēkšņi uznāca?
— Man nupat iekrita prātā kas šausmīgs: ko tad, ja tumsas piekritēji mēģinās profesoru piespiest runāt ar varu? Mūs ar Kaju viņi taču apstrādāja moku kambarī!
— To viņi neiedrošināsies, Laura. — Atila Morduks apdomīgi pašūpoja galvu. — Turklāt viņiem nebūtu nekādu izredžu. Austrums glabā sargātāju sensenās zināšanas un pārvalda visus paņēmienus un knifiņus, tā ka viņa gribu nesalauzīs pat visbriesmīgākā spīdzināšana!
— Var jau būt, ka tas ir tiesa! — Lauras raizes acīm redzami pārvērtās dusmās. — Bet ko tad, ja Dr. Tumšickis un Rozija šoreiz saņems atbalstu no Avanterras? Vai tad tas nav iespējams?
Uz to pat Atilam Mordukam nebija ko atbildēt. Turklāt viņš jau vairāk nekā simt trīsdesmit sešus gadus kalpoja gaismai. Viņš nespēja nojaust, ka Lauras aizdomas bija pareizas: tumsas aizstāvji nudien bija saņēmuši palīdzību no Avanterras. Taču Atila nekad neuzminētu, kādā veidolā. Un Laura jau nepavisam. Tāpēc neviens no viņiem nespēja nojaust, ka Laurai jau pavisam drīz draudēs dzīvības briesmas.
25. nodaļa GAISMAS SŪTNIS
Melnais hercogs sēdēja tronī, apmierināti smaidīdams.
Sirīna viņam pretī bija pastiepusi vīna kausu. — Jūs taču negribēsit... — viņa iesāka, taču Borborons tūdaļ viņu pārtrauca.
— Tu zini, ka man tas vienalga. Patiesā bauda neslēpjas vis pārejošās parādībās, bet gan triumfā, kas ilgst cauri laikiem. Un mana triumfa stunda drīz vien sitīs, Sirīna!
— Tad jūs vēl joprojām esat tik cieši pārliecināts, ka meitene jums pati pasniegs kausu?
— Protams! Laurai Leanderei taču nav citas izvēles!
— Un vai tiešām jūs atbrīvosit viņas tēvu?
— Protams, ne! — Borborona šaušalīgie smiekli atbalsojās cauri visai troņa zālei, un viņa acis iekvēlojās kā elles ugunis.
— Es taču neesmu muļķis! Kolīdz kauss būs mūsu rokās, tā es Lauru un viņas tēvu nogalināšu!
Veidolu mainītāja apjukusi stāvēja Melnā hercoga priekšā.
— Bet viņa taču neizlaidīs kausu no rokām ātrāk, iekams nebūs atbrīvots viņas tēvs. Un tad jūs nespēsit novērst to, ka viņi aizbēgs. Kamēr vārti starp abām pasaulēm ir vaļā, nekāda vardarbība Laiku ielejā nav iespējama.
— It kā es to nezinātu! — Borborona seja savilkās ļaunuma vieplī. — Esmu visu rūpīgi izdomājis. Gan redzēsi, Sirīna: mans plāns izdosies — un tu man palīdzēsi to īstenot!
Melnais hercogs atsāka smieties. Aina bija tik baisa, ka pat veidolu mainītājai šermuļi noskrēja pār kauliem.
Policijas apmeklējums beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Laura varēja uzskatīt, ka viņai paveicies, jo komisārs Rejmanis vispār atrada viņai laiku un uzklausīja meiteni šaurā ūķītī, ko pats dēvēja par savu kabinetu.