Pēc seniem nostāstiem tāda pat baznīca, kāda ir Burtniekos, noslīkusi ezerā, ari otrs Burtnieks esot zem ezera25 .
Tā braukšana pār ezeru gan nav tik vienkārša, te piemetas vadātājs, ja brauc tumsā, kad otru krastu neredz, miglā. Ja braucējs ierauga otras ragavu sliedes, tad skaidrs, ka sākusies braukšana pa apli. Kā stāsta L. Sniķere26 , vadātājs piemetas nē tikai saimniekam vien, bet ari zirgam - tā dzīvē gadījies viņas tēvam. Savu skaidrojumu dod Zal- tes māte: kapi jau visapkārt ir, tad jau var ari tā būt. Kā ne - guļ tur visādi, ļauni un labi27 . Kapos jau nonāk ari ezerā noslīkušie. Ik gadus Vecgada vakarā no ezera dzelmes iznirstot stirna, izkāpjot ezera krastā un vairākas reizes iebrēcoties. Cik reizes stirna iebrēcas, tik cilvēku "tamā gadā" ezerā noslīkstot28 .
Vēl šo braukšanu sarežģī "aizas", kad ledus ar troksni pārplīst. Braucot uz pārezera mežiem pēc malkas, ja aiza priekšā, tad vairs nav kur braukt. Un vēl - nav jau pasaulē bijis tikai viens Minhauzens. Lūk, ko par Burtnieku ezeru publicējis Laimonis Liepnieks29 . Reiz pār ezeru, kur zvejnieki bija izcirtuši āliņģus, braucis Vidzemes gubernators (1862-1868) Augusts fon Etingens un Mujānu barons Morics fon Mengdens. Pēdējais stāstījis: "Nesen man te gadījās iebraukt tādā āliņģī, bet, par laimi, pateicoties manai attapībai, pa otro atkal izbraucu ārā!" Etingens piekritis: "Jums droši vien bija labi zirgi. Man gluži tas pats atgadījās uz Peipusa ezera, bet man bija nelāga kleperi." Klusums, tad Morica jautājums: "Nu, un?" -"Es paliku apakšā!", atbildējis gubernators. "Jūs 1111 gan esat fantazētājs!" ar apbrīnu un skaudību iesaucies pārspētais Mujānu Minhauzens.
Vai tad nevar iztikt bez braukšanas pār Burtnieku? Jau tautasdziesmās atrodam:
Piecas laivas puišu brauca
Pār Burtnieku ezeriņu30 .
Brauciena mērķis:
Lai tie jāja sievas ņemt Aiz Burtnieku ezariņa31 .
Teika32 min, ka ezera pretējā pusē redzētas pat "raganas velējamies." Nākamā sekojošā darbība, sievu ņemot: Uz Burtnieku ezeriņa Gredzentiņus pārmijām33 .
Un vēclass="underline"
- Tur aizveda jūs' māsiņu Pār Burtnieka ezeriņu [..]34
Ceru, ka nākamā pēc secības bieži nebūs teika3 ", ka laivā braucošam vecītim blakus nosēžas no ūdens izlīdusi maza meitiņa, pavēstot, ka viņa meita to mazu noslīcinājusi Burtnieku ezerā.
Vēl par iešanu meitās. Puiši nakti "gāši meitās". Kad tikuši pie Burtnieku ezera, tā citi saķēruši jokodamies vienu puisi un "klaigā- ši": "Ja ezars došot naudas mucu vietā, ta sviedīšot puisi ezarā iekšā!" Un nesuši vienu puisi uz ezčra malu. Tūlīt ar nākusi no ezara naudas muca augšā. Puiši pārbijušies 1111 aizbēguši36 .
Rihards Rudzītis37 ezeru raksturo šādiem vārdiem: "Apbrīnojamā zilumā svaidīti Burtnieku ezera ūdeņi. Tādā zilā dzidrumā raugās bērns debesīs, kad acis tam atstaro debesu zilumu."
Turpinām par to, kas redzams ezera dibenā. Par baznīcu jau runājām, te jāpiebilst vienīgi, ka mācītājs sprediķi varēšot pabeigt vienīgi pastarajā dienā38 . Vēl sastopams variants, ka ezers pār baznīcu nācis, kad mācītājs icsācis muižas lielskunga bērnu - brāļa un māsas laulāšanu39 ; skaidrās dienās redzama ne tikai tīri baltā baznīca, bet arī muižas ēku sarkanie jumti. Kā dzejā to tēlo Jānis Ziemeļnieks rondo "Uz Burtnieku ezera"40 : Aiz mums nu nakts pār dzelmi zvaigznes šķiež, Kur Laimdota pa kristallpili līgo, Kā lūgdamās mums līdz.
Nogrimušajā pilī ar zelta torņiem palikusi tikai viena jaunava, pārējie aizbēguši41 . Kā Tamāra Skrīna dzejolī "Burtnieks"42 :
Tā pils ar vēja torņiem, Tā pils ar mākoņu acīm /../ Tā pils, kas jāsadzird.
Teikā43 pili apsēduši svešinieki, tad tā nogrimusi. Mazliet savādāk teikts par kādu valdnieku, kas ļaudis mocījis ar darbiem, tāpēc pils nogrimusi ezerā. Bet Dievs valdniekam sacījis: kad saule noies vakaros un rītos uzlēks, pa to laiku viņš varēs iziet 110 nogrimušās pils44 . Dzejnieks Jānis Akuratcrs dzejolī "Burtnieku ezers"45 dzelmē lūkojas ar šādu noskaņu: Ūdeņi šalko, un saule mirdz - Guļ zilgani zaļais krasts, Visdaiļais visdziļāki dzelmē dus Meklēts un neatrasts. Ūdeņi šalko un saule mirdz - Guļ sena Burtnieku pils, Kā rauduvi zaļā niedrājā Mūžam tā dvēseli vils.
Vācbaltiešu publicists un vēsturnieks Augusts Vilhelms Hu- pels (1737-1819) piemin46 kādas pāļu atliekas Burtnieku ezerā. Tieši tās vietējiem iedzīvotājiem varēja dot ierosmi teikām par Burtnieku ezerā nogrimušo pili un baznīcu. Šo motīvu vēlāk savos darbos izmantojuši mūsu dzejnieki Andrejs Pumpurs ("Lāčplēsis")47 un Rainis ("Uguns un nakts")48 .
Kas augšup ceļ Burtnieku pili? - jautā Valdis Rūja dzejolī "Mēnesstars"49 . Atbild Egons Ozols diriģenta Haralda Medņa piemiņai veltītajā dzejolī "Labu veiksmi, Dziesma"50 : Bet koru balsis ceļas un ceļas, un šūpojas priežu galotnēs, tad aizplūst Burtniekā nogrimušo pili modināt.
Pie Burtnieku mācītājmājas ezerā esot bijis redzams liels ozols, "pilnīgi ar visiem zariem un lapām", kādu kilometru no malas. Tagad gan vairs tur esot "tāds kā stabīns"51 . Cita teika jau konkrētāk - tur esot stabs ar zelta kroni virsū. Tas esot iedzīts,
lai sadalītu ezeru divās daļās, kad 14. gs. bijis strīds starp diviem brāļiem Kos- kulicm. Tas, kurš dabūjis Burtnieku galu, licis ezera vidū iedzīt ozola bluķi ar dzelzs stīpu un pats mainījis savu vārdu, saukdamies 110 tā laika par a von der Paklēti" (vācu vai.: der Pfahl- stabs)52 . Augusts Melnalksnis ceļve- dī53 raksta, ka ezera vidū zem ūdens uz Nāves sēkļa slēpjoties milzīgs akmens ar senām robežzīmēm - Cepurakmens. Tas norādot triju draudžu robežu satikšanās vietu, bijis redzams 1929. gada pavasarī.