Teika54 piemin eju pa ezera apakšu no Burtnieku pils līdz Vecajiem kapiem, kur ezermalā ir klints. Klints alā teicēja pat esot ielīdusi. Tieši šo klinti dzejolī "Burtnieka apvāršņi"55 min Vilis Cedriņš:
Kad man māte, vedusi kapos, kur dus radu ģints, Plecos ceļot, rādija: "Raugies, ezers viz zem klints- Pils tam margo dibenā, kas no ūdens klajiem mikliem Augšup krastos celsies reiz, skanot koklēm, vizot stikliem'."
Ja ticam teikai36 , tad tā nav vienīgais apakšzemes savienojums pie Burtnieka. Netālu 110 Gulbja kroga Valmieras-Valkas ceļa malā esot nelielais Baņķa ezeriņš, kas "dodot Burtnieku ezeram nodokļus". Reiz no Baņķa ezera izzvejota līdaka, tai apsieta sarkana bante ap kaklu, kur iešūts Baņķa ezera vārds, tad līdaka ielaista atpakaļ ezerā. Otrā gadā tā izzvejota Burtnieku ezerā. Savukārt Baņķa ezerā esot atrasts kādas Burtniekā nogrimušas laivas masts.
Daudzie akmeņi Burtnieka krastos esot pilsētas drupas57 . Pilsētā bijuši divi briesmīgi vērši, to baurošanu varot saklausīt,
ezeram trakojot. Veci ļaudis sakot, ka tad raudot visi noslīkušie, līdz dabū elpu58 . Šo "slaveno" teicienu "Man burt nieks" pieraksta ari divām sievām, kas velējušās, kurām tad ezers uzkritis virsū. Sievas apakšā "vienādi vēl velējoties", to skaidri varot dzirdēt ziemā, kad ezerā "iezas" plīst59 . Cita teicēja vēsta60 , ka ezera gaudošana rudeņos nav nekas cits, kā skopās sievietes naudas mazgāšana Burtnieku ezera dibenā. Kad ziemā ledus plīst un drausmīgi vaid, skanot kā ciešanu vaidi. Pēc tam ledus saceļoties kā māju jumti. Neesot pat iespējams gulēt, kamēr ledus pārplīst. Skolā tas gan esot izskaidrots savādāk: ezeram cauri tekot Briedēs upes ūdeņi, un šī siltākā ūdens straume radot ledus plaisāšanu.
Patiesības labad gan uzreiz jāpiebilst, ka Briedēs upe nebūt nav vienīgā, kura ietek Burtniekā - vēl jāmin Rūja, Seda, Dūrupe un vēl dažas mazākas; taču no tā iztek vienīgi Salaca. Dzejolī "Rūjas grīva" 61 Vilis Cedriņš raksta:
Līku stigu vērt briedis dzinis, Līku loku Rūja izlauzusi. Grīvas dābolainā ezerkrastā, Tur, kur joņo ozolmežā stirnas, Atradu es jaunu, krāšņu zemi.
A. Melnalksnis atzīst62 , ka trijstūri starp Rūjas un Sedas ietekām, saucot par "govi", kas esot saistīts ar lībiešu vārdu kova- upe. Zem zemes te atrodami milzīgi ozola bluķi, kas liecinot par ozolu mežu vecos laikos. Šis trijstūris esot skaistākā vieta visā Burtnieku ezera apkārtnē. Savukārt kāda teika vēsta, ka Burtnieku ezeru ļaudis uzaicinājuši ar dziesmu, jo vēlējušies sev "gleznaināku apkārtni". Savukārt V. Cedriņš savā tēlojumā "Ezcr- krasta ciemos"63 teic: "Burtnieku apvārkšņi aicina ceļotāju vasarā, kad rītus vēsta gaigalas un gulbji, dienu saulei pretī sniegdamies, žilbinoši zvēro ozolu un egļu meži, vakaros pār blāzmainajiem ūdeņiem uz ligzdām laižas ezera putni, nakti ūdeņi rāmā plūdumā viz miglājā".
Tāpat V. Cedriņš apdzejojis "Ārņu vēra briežus"64 pie Burtnieku ezera, kura krastmala "mirdz kā ziedu vainags kvēls"; vienīgi pats labākais Burtnieku vietvārdu zinātājs Edmunds Ozoliņš atzīmē, ka Arņu mājas ir Rencēnu pagastā Ēveles virzienā, tātad nost no ezera, un te nu gan brieži nedzīvojot, drīzāk aļņi un stirnas. Dzeja tomēr ir dzeja, te laikam nevajadzētu meklēt pilnīgu atbilstību realitātei. Pie viena, laikam pirmais, kas dzejojis par Burtniekiem, ir Auseklis. V. Ancītis norāda6 ", ka 1873. gada "Baltijas Vēstnesī"66 Ausekļa dzejolī "Pie Salacas" ir ari šādas rindas:
Burtnieciņu ezerāi Kumeliņ us peldināju; Tur izvilku Laimas lomu Saules meitas tiklVsiem.
Ņemot vērā attīstīto zirgkopību Burtniekos šobrīd, pirmās divas rindas vēl šodien tīri aktuālas, bet kā ar zivīm? Senāk ezers bijis ļoti bagāts ar zivīm, te izrakumos atrasti līdz divarpus metrus gari sami, kuru svars tad būtu bijis līdz 150 kg. Sevišķi garšīgi bijuši plauži jeb brekši, kuri sūtīti pat kā dāvana galmiem. Burtnieku pagastā dzimušais aktieris, zīmētājs un rakstnieks Reinis Birzgalis67 gan brekšus sauc maķenīt savādāk, pie viena piezīmējot ka "zivi breksni burtniecieši sauca par plaudi".
No 1980. gada rūpnieciskā zveja krasi samazinājās. Taču teikā kāds vīrs te kādreiz zvejojis tikai asarus, kopš tā laika "daudz visādu zivju", tikai asaru maz, jo vīrs tos visus izķēris ar saviem tīkliem68 . Bet salakas vairs neesot šeit no tā laika, kad salaka ar ķīsi saderējusi skrieties no Košķeles līdz Burtnieku Lielajam krogam. Ķīsis pamanījies ieķerties salakai astē un tā ar viltību panācis, ka salaka posusies no ezera laukā69 . Lai nu kā, bet ezera dienvidu daļā blakus trīs mājas - Sapali, Brekši un Ķīši. Savulaik viens pats visas zivis no ezera un visu labību trīsdesmit verstis lielā apkārtnē izēdis pūķis ar divpadsmit galvām. Kad stiprinieks nocirtis tās visas, asinis tecējušas straumēm, un no tām "cēlusies Briedes pieteka - Rusupīte"70 .
Izveidojušās plaisas, kuru platums pat vairāki metri, vairs nesasalst pat vislielākajā salā. Lai tiktu pāri, ceļa vietā metot žagarus, kamēr aizsalst. Ja ziemā pēc liela sala uznāk atkusnis, dažkārt zem ledus dzirdamas maigas, dziedošas skaņas. Savukārt siltās vasaras naktīs nedaudz pēc saulrieta, kad dabā valda
klusums un kokiem pat lapas nepakustas, dzirdama dīvaina melodiska šalkoņa.
Vēl par "kauslī- gajām skaņām". Atcerieties Laikavcci ezera dzelmē, kas kaujas ar atnācējiem. Teika71 min Varaž- kalnu pie ezera, kur agrāk latvieši karojuši ar igauņiem. Tur kritušie septiņpadsmit latvieši aprakti trīs kapos un naktīs tur arvien vēl karojot latvieši ar igauņiem. Lokalizējot šo teiku dabā, jādomā, vai tik te nav domāts bijušās Bauņu muižas tuvumā esošais Varžukalns. Tāpat teika72 min Vilka kalnus, kas atrodoties "starp Burtnieku ezeru un Salacu". Pirmkārt, ja jau Salaca netek paralēli ezeram, tad jau starpā nekas nevar atrasties. Otrkārt, Vilku kalni tiešām ir, tikai atrodas ezera A pusē starp Sil- zemniekiem un bijušo Radziņu mežsargmāju. Teika stāsta, ka tur karojuši grieķi ar vāciešiem (ko gan viņi tur dalījuši?), pie tam grieķi "apkārt mežam sacēluši valni, lai vācieši netiek ārā".