63 Žurnālā "Sējējs", Rīga, 1939, 3.
64 Žurnālā "Daugava", Rīga, 1934,4.
65 Senču kalendārs 2000. un turpmākajiem gadiem. Saldus, 1999, 185. lpp.
66 Laikrakstā "Baltijas Vēstnesis", 1873, 34.
67 Birzgalis R. Šoreiz- bez grima. Bruklina, ASV, 1981.
68 LFK 1968,4961.
69 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Šmits. Rīga, 1925, 1. sēj., 378. lpp.
70 LFK 852, 15.
71 LFK 1978, 2220.
72 LFK 771, 562.
Laikrakstā "Liesma", 1994, 22. jūn. 74 Tūters E. Dzīvošu dziesmā. Leonia, ASV, 1992. Krājumā "Pār deviņi novadiņi. Rīga, 1975.
76 Laikrakstā "Liesma", 1999, 2. febr.
77 Zālītis L. Burtnieki likteņgriežos. Burtnieki, 2000.
78 Krājumā "Dzejas diena". Rīga, 1978.
w Krājumā "Mana tēvu zeme". Sast. A. Zālītis. Rīga, 1936.
Rīgas iela 17, Strenčos (2001)
KO NEPASAKA PIEMIŅAS PLĀKSNE
Pie divstāvu ēkas Strenčos, Rīgas ielā 17, redzama piemiņas plāksne (1988), ka te kādreizējā Dāvida Spundes fotodarbnīcā dzīvojis un strādājis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks (1897-1930). Nav grūti "atrast rakstos", ka viņa īstais vārds ir Jānis Krauklis, ka dzejnieks dzimis Bilskas pagasta Bānūžu muižā. Literātu enciklopēdijā1 rakstīts, ka Strenču ministrijas skolā (tā atradās tagadējās skolas mācību darbnīcu ēkā Ziemeļnieka ielā) Jānis mācījies 1912.-1914. gadā. Jāicbilst, ka sācis mācīties citā skolā un citā ēkā - Strenču elementārskolā (likvidēta 1913. gadā), kas atradās universālveikala (1972) vietā. Tieši ministrijas skolā Jānis iemīlējies savā skolotājā Zelmā Miķelsonē, kas bija tikai dažus gadus vecāka par viņu. Abi vakaros pastaigājušies pa Mīlestības vēri, Jānis veltījis viņai dzejoļus. Tomēr var rasties vēlēšanās kaut ko vairāk uzzināt par dzejnieka dzīvi mazpilsētā šajā laikā, ari par pašu ēku. Ar kādiem mums zināmiem cilvēkiem vēl tā saistīta? Kāpēc dzejolī "Strenči"2 Ziemeļnieks to vērtē:
/../ Starp četriem ceļiem, kuri sadod rokas, - (7z sārtas smilts stāv drūmais Strenču miests.
Toreiz tiešām miests, jo pilsētas statuss Strenčiem tikai no 1928. gada.
Fotogrāfs Dāvids Spunde (1878, Vijciema Zālītēs, tagad mājas atrodas Plāņu pagastā - 1960) Strenčos par fotogrāfu bija no 1909. gada, viņš ari cēlis šo ēku, pie tam visu darījis gandrīz viens pats, tikai pie smagākajiem darbiem ņēmis palīgus. Laikam maza auguma vīram tas nemaz nebija tik viegli, jo māja pabeigta tikai 1916. gadā. Pie viena - D. Spunde bija godprātīgs, saticīgs un taisnīgs cilvēks, cienīts sabiedrisks darbinieks. Viņš fotografēja arī sadzīves skatus, nojaucamās mājas, uz visām "bildēm" uzrakstījis, kad un ko uzņēmis. Fotodarbnīca atradās otrajā stāvā, trīs telpās ielas pusē, un tur mājai bija stikla jumts, ko gan no ielas nemaz nevarēja redzēt. D. Spunde ļoti pārdzīvojis mājas nacionalizāciju 1940. gadā. Stipri bojātais jumts nomainīts 60. gados.
Jānis Krauklis nevarēja noturēties nevienā darbā. Smiltenē mēģinājis strādāt par aptiekāra mācekli. Kara laikā sācis strādāt pie kāda Jērcēnu saimnieka, bet kad, vedot no meža malku un žagarus, apgāzis vezumu, saimnieks viņu patriecis. "Provējis" būt kurpnieks. Nolēmis pamēģināt Strenčos pie fotogrāfa. Līgumā bija paredzēti seši mācekļa mēneši, kuros Jānis dzīvojis atsevišķi, ēdis savu pārtiku, pēc tam vēl divi mēneši jānostrādā par brīvu. Šos laikus rakstnieks Jānis Plaudis savā grāmatā "Ziemeļnieks"3 attēlo šādi: "[..] fotogrāfā amats viņam padevās bez lielām pūlēm. Ari principāls - kā Jānis un otrs māceklis Mickī- tis sauca Spundi - nomanīja, ka Kraukļu Jāņa prasme un spējas
daudz pārākas par otrā jaunekļa spējām; viņš tam sāka uzticēt aizvien atbildīgākus pienākumus, sevišķi klientu apkalpošanu un attēlu retušu.
Jānis bija diezgan labs cilvēku pazinējs. Viņš ātri uztvēra citu vājības un savādības - sevišķi dāmām prata izrunāt pa
prātam, sēdinādams viņas uz fotogrāfā krēsla taisni tā, ka izcēlās tās miesas vai apģērba daļas, ar kurām kliente visvairāk lepojās. Viņš ātri ieguva dāmu simpātijās. Bet vēl jo vairāk klientiem glaimoja Jāņa retušētāja māksla. Šī māka dibinājās uz Jāņa patiku darboties ap cilvēku attēliem tādā nozīmē, ka viņš mīkstināja dabas un rakstura izveidotos rupjos un nepareizos vaibstus, centās fotogrāfijās pagatavot tā, lai attēli būtu daiļāki par oriģināliem".
1915. gadā Spundēm draudēja iesaukšana armijā, viņš brīvprātīgi pieteicās pie Rēveles (tagad Tallina) cietokšņa nostiprināšanas darbiem, par fotodarbnīcas saimnieku palika Jānis. Pēc līguma puse no ienākumiem pienācās Spundēm (kad viņš atgriezīsies), otra - Jānim.
Pie Spundes bieži braucis gleznotāja Teņa Graša tēvs Dāvids Grasis, mākslu studējošais Pēteris Grūbe, Jānis Kārkliņš no "Jaunākajām Ziņām". Te atbraucis arī dzejnieks Jānis Sudrabkaļus, kam esot bijis dimanta gredzens un "dauzīdamies" viņš ar to ieskrāpējis logu. Varbūt vēl tagad
6. dzīvoklī esošais skrāpējums ir tieši viņa roku darbs. Jānim Sudrabkalnam kādreiz nācies arī izlēkt pa otrā stāva logu. Tad šī māja bijusi vēl "puspabeigta". Pēc viesošanās pie vēlākā rakstnieka Jāņa Kārkliņa (1891-1975, Stokholmā) viņa dzimtajos Jērcēnu Rēpeņos otrā rītā apmeklējuši D. Spundi. Apakšstāvā izdzirduši uradņika balsi (iepriekšējā naktī Strenčos bija izkaisītas proklamācijas, kuras no Rīgas laikam bija atvedis cits J. Kārkliņa paziņa), ka vainīgajam "vajagot būt D. Spundes mājā". Lai nekļūtu par bez vainas vainīgo, nācies izlēkt pa logu.