man pastāstīja nepabeigtu pasaku, rūgtas atziņas kā melnas ievu ogas pretī mezdams". Pasaku par kalējdēlu ar kārkla stabuli, kas sasauc zvaigznes tumši zilajās debesīs un varbūt arī dālderu vai pērļu lietu. Tos, kas grib dzirdēt viņa dziesmu, Dēliņkalns aicina: "Atnāc pie manis, kad
kūstošā sniegā urgas sāk dziedāt, kad eglainēs rubeņi rūko, kad aprīļa vējš alkšņu ziedu dūmakas šūpo, un tu dzirdēsi jaunā kalēja dziesmu [..]".
20. gs. sākumā kalna virsotne bijusi apstrādāta. Šī tendence apaugt apmeklētājam vairs nav patīkama, lūk kāpēc. Jau 1962. gadā Dēliņkalnu ieskaitīja aizsargājamos dabas objektos. Pēc 1977. gada tapa dabas parka projekts, no uzbraucamā ceļa tika izveidotas vairākas skatu perspektīvas, kas tagad jau aizaugušas tā, ka pat vairs nav pamanāmas to kādreizējās vietas. Arī ceļš uz virsotni vairs nav ērti ejams, kur nu vēl braucams. Bet no virsotnes DR virzienā tomēr paveras tālumi, nemaz nerāpjoties tornī, kas piemērots tikai lieliem drosminiekiem.
Kā Dēliņkalna izskatījās agrāk, uzzinām Riharda Rudzīša grāmatā "Svētceļotāja piezīmes"10 , kur gan tas kļūdaini nosaukts par augstāko Latvijas virsotni: "Viena mala iegarena, no- druvota. Otra vienos kokos. Visa apkārtne aiznirst kā riņķu joslā: ziedu druvas, birztalas aploka piekalnes. Starp kalnu pauguriem balti cērpotas pļavas. Šur tur krāšņatas. Bet iztālēm caur zilo birgu noslēpumaini mierīgs atviz Alūksnes ezers".
Kas te vēl būtu jāredz? Liellopu novietnes būves darbos tika atrasts 14.-17. gs. kapulauks. Tagad gan šī būve ainavā, kas paveras no kalna pa ceļam uz virsotni, iekļaujas kā svešķermenis. Tuvējā Skultu māju grupā 17. gs. dzīvojis Ansis (nebrīnieties, ka bez uzvārda, tad to latviešiem vēl nebija), kas ir senākais zināmais tēlnieka Teodora Zaļkalna (1876-1972) priekštecis, dzimis ap 1645. gadu.
Antu mājās kalna pakājē dzimis un dzīvojis represētais Jānis Jerums (1912-1980). Par dzejnieku viņu tomēr nevarētu saukt, viņš dzejoja, lai izdzīvotu. Viņa dzejā daudzkārt minēts arī Dē- liņkalns. Kolimas dzejas rindām, protams, pavisam cita noskaņa, te citēsim no kuplejiskā Antu mājām veltītā dzejojuma11 : Pie Dēliņkalna "Antu" mājās Visai jautri kādreiz gāja: Bērni - skaitā septiņi, Pilni visi kaktiņi.
Otrpus Māriņkalna ccļam uz neliela pakalna brūk kopā Ādiņu saiešanas nams, celts 1882. gadā kā guļbūve uz mūrētiem laukakmeņu pamatiem. Draudze dibināta jau 1784. gadā. Ēkā lielāko daļu aizņem lūgšanu telpa - t. s. dziedamais kambaris, galā trīs nelielas atsevišķas telpas. Stūros atrodas vīriešu un sieviešu pieejas, pa vidu tētiņu kambaris. 1841. gadā saiešanā bija 277 locekļi. Brāļu draudžu saiešanas nami Vidzemē darbojās no 18. gs. vidus, bet jau 20. gs. sākumā hernhūtiešu kustība sāka pasīkt, pēdējās draudzes darbību izbeidza drīz pēc 2. pasaules kara. Žēl, ka bojātā jumta dēļ šis interesantais tautas celtniecības piemineklis praktiski gājis bojā.
Vēres
1 Laikrakstā "Malienas Ziņas", 1996,28. sept.
2 Citāts J. Mustes rakstā laikrakstā "Oktobra Karogs", 1989, 20. maijā.
3 LFK1990,798.
4 LFK1202,3211.
5 LFK 1584, 2352.
6 Laikrakstā "Padomju Jaunatne", 1984, 11. sept.
7 Kaidupc S. Meža grāmata. Rīga, 1982.
8 Laikrakstā "Cīņa", 1982, 14. sept.
9 Kaidupc S. Vidzemes ceļinieks. Rīga, 1979.
10 Rudzītis R. Svētceļotāja piezīmes. Rīga, 1929.
11 Citāts no V. Vīksnas raksta "Viņš dzejoja, lai izdzīvotu …" laikrakstā "Malienas Ziņas", 2000, 12. febr.
Vidzemes vidiene
APKĀRT LĀDES EZERAM
Piedāvājam bez steigas apiet apkārt aptuveni 2,5 km2 lielajam Lādes ezeram, kas atrodas D no Limbažu pilsētas. Tas ir domāts kā gājiens no Lielezera dzelzceļa pieturas vietas līdz Lādes stacijai, protams, ne pa sliedēm, bet gan pa ezera pretējo krastu. Šobrīd vilcieni gan vairs neiet, bet vismaz izejas punkts viegli sasniedzams ar autobusiem, kas kursē pa Limbažu-Raganas ceļu.
Gājienu sākam pie Pulku autobusu pieturas. Šis nosaukums iepriecina, jo Limbažu pagasta Pulkās dzimis gleznotājs un zinātnisko grāmatu ilustrators Jānis Cīrulis (1908-1995, Ņūtonā pie Bostonas, ASV). Viņa 85. dzimšanas dienā tika izdota plaša grāmata latviešu un angļu valodā par viņa dzīvi un latviešu tautas traģēdiju. Mākslinieks, kas vēlējās, lai viņu apglabā tautastērpā, guldīts Ģetzemanes kapu latviešu nodalījumā, viņa dzīvesbiedre Marta uz zārka kaisīja Liepājas jūrmalas smiltis, ko 1945. gada 8. maijā, bēgot uz Zviedriju, bija paņēmusi līdz. Uz Latviju jau atvestas 330 J. Cīruļa gleznas un 5 kastes ar dokumentiem.
Bet no autobusu pieturas līdz Pulkām pat gaisa līnijā ir 2,5 km, tās atrodas Lielezera pretējā krastā, pamatīgi pārbūvētas, ar liela izmēra logiem. Pieturai tuvākās ir Paldažas. Nevajadzētu domāt, ka 50. gados pietura nosaukta apkārtnes slavenāko māju vārdā, gluži vienkārši tur dzīvojuši padomju varai "ļoti uzticami cilvēki" un nevarēja taču pieturu nosaukt kulaku māju Paldažu vārdā!
Pie dzelzceļa līnijas birzīte, kas izaugusi kopš 1940. gada tīruma vietā. Tās malā "Vizinātais akmens". Kā stāsta1 , tas bijis pļaviņā, saimnieks melioratoriem licis to aizstumt pie birzītes. Skatās, pārvietots pie mājas. Tad vēlreiz licis aizstumt, kur domāts, kas ar diviem traktoriem arī izdarīts.
Pie Ceļmalu mājām otrs - "Pludinātais akmens" 8 m apkārtmērā. Māju saimnieks viesiem stāsta2 , ka šeit dabūts "ar plu- dināšanu": lej šņabi un straume nes pat akmeni. Ceļmalu dzīvojamā ēka (1906, apmūrēta 1968. g.) uzcelta iepriekšējo, apkārtnes vecāko nodegušo māju vietā, senākās kartēs to iepriekšējais nosaukums - Priedītes. Pie mājām katram dēlam stādīti koki, komunistu savulaik nomocītajam arī bērziņš nīkst. Māju tuvumā no akmens celta rampa (1980) lopu dzīšanai mašīnās. Pie karoga masta stabiņš ar Latvijas ģerboni no tiem daudzajiem, kas "Ulmaņa laikos" iezīmēja dzelzceļam atsavināto joslu.