Rīgas dome muižu iznomājusi, līdz pēdējais nomnieks, Jānis Praudiņš, 1907. gadā to ieguvis savā īpašumā. Viņa pēcteči tagad to visu atguvuši. Atguvuši ar visu "spoku". Kā stāsta5 Olga Fridolda (1907) agrāk vidusdaļas pagrabā (ar cilindriskām un krusta velvēm) arī dzīvojuši cilvēki un viens puisis tur pakāries. Pēc tam pēcpusdienā neviens vairs negribējis iet uz pagrabu, viņš vienmēr rādījies.
Lādes muižā dzimis tiesībnieks Vilhelms fon Krēgers (1799- 1852, Rīgā) un ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais rakstnieks, žurnālists un gleznotājs Vilis Mednis (1894—? ), kas 1923. gadā Valmierā nodibinājis Latviešu veco strēlnieku biedrību un bijis pirmais tās priekšnieks. Bijis Jēkabpilī iznākoša bezpartejiska nedēļas laikraksta "Zemgales Ziņas" izdevējs un redaktors, kā rakstnieks darbojies ar pseidonīmu Melnais Mednis.
Piebraucamās alejas galā bijusī klēts - apmesta laukakmens ēka ar ķieģeļu aiļu apmalojumu. Sānsicnu augšdaļā spēcīgi profilēta karnīzes daļa. Tālāk šajā rindā atradusies kalte, aiz tās bijusī
modernieka māja, govju kūts vieta, vāgūzis. Šīs rindas aizmugurē dīķis un kopsaimniecību laiku būve Liepkalni. Aiz pils Lādes ezera krastā kalpu māja (graudnieku māja).
Lādes ezers tiek saukts arī par Nabes ezeru, tā platība ir 246 ha, atrodas 47,4 m vjl. Lielākais dziļums sasniedz 8 m. Ezerā veidots akmens ceļš no Lādes muižas uz tā pretējo krastu iepretī Mazvīķuļiem. Tā dibens dūņains, to slāņa biezums līdz 1 m. Ezera krasti pārsvarā zemi, vietām applūstoši.
Tālāk uz D Šosejas labajā pusē Samši (19. gs. beigas). Tā ir kādreizējā Latvijas brīvvalsts laika Vilhelma Eglīša paraugsaim- niecība ar vēja ģeneratoru, kanalizāciju, ūdensvadu, dzīvojamā māja ar mansarda stāvu un balkonu, bet ēka kopsaimniecību laikā degusi. Klēts (19. gs. b.J, kūtiņa (1890), 1935. gadā celtā jaunā kūts 60 govīm sabrukusi 80. gadu beigās.
0,5 km no Samšiem pie ezera neliela peldvieta.
Kaimiņu mājas - Kalna Samši jaunāki, celti ap 1930. gadu.
Blakus Vankuļi būvēti 1903. gadā (veranda 80. gadu sākumā); klēts - 1913. gadā. Vankuļos dzimis ārsts - pulkvedis,
medicīnas doktors (1912) Augusts Pētersons (1878-1966, Gē- teborgā, Zviedrijā). Pārapbedīts Meža kapos Rīgā 1992. gadā. Pēc demobilizācijas bijis Rīgas pilsētas bērnu slimnīcas direktors (1923-1925), Tautas labklājības ministrijas Veselības departamenta direktors (1925-1935). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un diviem Krievijas ordeņiem.
Pie Jaunvankuļiem (kādu laiku saucās par Gundegām) neliela ozolu audze (vairāk kā 100 koku). Tālāk aiz Mežmalām (ap 1932) aug 7 ozolu grupa.
Esam ceļu krustojumā pie Ausmu autobusu pieturas. Šo vietu vecāki cilvēki sauc par Zaļo stabiņu - te tiešām bijis zaļš stabiņš ar ceļu virziena rādītāju, cara laikā ar vītņveidīgām balt- zilsarkanām (tā laika karoga krāsas) strīpām. Turpat piemiņas akmens, uz tā kādreiz bijusi plāksne par šeit nošautajiem padomju aktīvistiem. Patiesībā te vācu laikā šauti ebreji. Šaušanas vieta bijusi apmēram 1 km attālumā mežā starp Limbažu un Lēdurgas ceļiem, nelielā Āmeņu purva malā; tālāk uz priekšu sākas lielākais Vankuļu purvs. Ārija Pavasaris stāstīja, ka kara beigās vācu lidotājs, kam bijis pavēlēts bombardēt Nabes muižu, visas bumbas sametis Vankuļu purvā. Stāsta arī, ka krievu gūstekņi no Zaļā stabiņa uz muižu esot nesuši malku, daži palīduši zem žagaru kaudzes, tomēr atrasti un it kā nošauti. Vai karagūstekņi varētu būt "aktīvisti"? Bet - bija taču laiks, kad katra sevi cienoša ciema padome centās atrast iemeslu uzstādīt kādu "ideoloģisku" pieminekli.
Aiz Vankuļu purva atrodas Peļņu mājas, kur dzimis medicīnas doktors, tiesu ārsts Jānis Kocers (1901 —? ), bijis Rīgas alkoholiķu ārstēšanas punkta vadītājs, rakstījis par medicīnas problēmām; apbalvots ar Atzinības krustu. Par šo māju nosaukuma rašanos rakstījis A. Kalniņš6 - no agrākām Kraulu mājām (no vārda karaulsardze) radušās Peļņu mājas, jo tur sūtīti kalpi peļņā meža darbos. Uz austrumiem no Pelniem aiz Katlera meža (kas esot nosaukts krievu cara Ivana Bargā karavadoņa Katlera vārdā, jo šajā mežā esot uzkalniņš no akmeņiem - Katlera apbedījums) esošajā Koknera mežā bija Spirgas - gleznotāja un dekoratora Pētera Krastiņa (1882-1942(?), Rīgā) dzimtās mājas.
Katlcru mājas tagad sauc par Zaļumniekiem, tuvējās Putrei- zas kādreiz sauktas par Putrēžiem, bet Jokas apdzīvotas jau no 1750. gada. Vidrižniecc Gunta Zeltiņa stāsta7 : Nabes barons aizbraucis uz Rūjienas pusi medībās, un viņam bijis līdzi skaists medību suns. Rūjienas baronam tas ļoti paticis, viņš teicis: - Dod tu man to suni! -Ks tev viņu nedošu, tas ir ļoti labs! -Nē, dod man! -Ja tu man dosi vislabāko dzimtcilvēku, es tev to suni došu! Sis dzimtcilvēks dzīvojis Jokos, viņš bijis stāstītājas pirmais zināmais sencis.
Rīgas virzienā pa labi 110 šosejas Kalndzeņi, kur dzimis pedagogs Jānis Stegers (1881 vai 1882-1914). Ceļš uz mājām starp diviem uzkalniem - ICalnstarpu, kādreiz skaistu vietu, kur bijis arī "balles laukums".
No Zaļo stabiņu krustojuma dodoties Mārstagu virzienā (Mārstagi atrodas pie Limbažu-Sticnes ceļa), pa kreisi redzama bijusī Ausmas kultūras nama ēka, kas pirms 10 gadiem pārbūvēta (Cēsu "Agroprojckts") par Lādezera pamatskolu, mīļi sauktu par Sveču skoliņu. 1996. gadā skolas apkārtne sakoptības ziņā ieguva 3. vietu Latvijā. 1999. gadā darbu uzsācis jauns, mūsdienīgs un ērts internāts ar 8 istabiņām, turklāt ēkas plakanais jumts modernizēts. Kopš 2001. gada skolai savs karogs, kura autore māksliniece Inta Brikmane. lajā attēlota svece, grāmata un Lādes ezers.