Lauva Gatartā (2001)
Tikai nedaudz uz priekšu, bet mazliet atstatus no ceļa, tā kreisajā pusē, atkal interesanta ēka (19. gs. 1. puse) ar koka kolonnu portiku. Ari sienas klāj dēļu apšuvums, kas domājams, jau būvēšanas laikā izveidots mūra ēkai. Kāpēc tad tā? Dažkārt koka ēkai ar apmetumu
centās piešķirt respektablāku, mūra ēkas izskatu, bet te - otrādi. Būves kādreizējais pielietojums - tiesas ēka ari nedod atbildi. Varbūt tiešām muižas īpašnieks gribējis, lai tikai pils būtu visrespektablākā? Šim nolūkam tieši kungu dzīvojamai ēkai arī citās Latvijas muižās izvēlēti atšķirīgi apdares materiāli. Sakars ar tieslietām te parādījies arī vēlāk - te dzīvojušā dārznieka ģimenē 1929. gadā dzimis jurists Jānis Dzenītis, kas no 1980. gada bija Latvijas PSR prokurors un iemantoja tautas nicinājumu par pretošanos latviešu neatkarības centieniem, tāpēc viņu pievāca Maskava.
Piebraukšana pilij izveidota tradicionāli - 1823. gadā celtā ēka atrodas taisni pret piebraucamā ceļa galu. Pie ieejas divas pamatīgi cietušas lauvas, šobrīd jau bez galvām, laikam tādēļ pret pienācēju vienubrīd bija pagrieztas pretējās, mazāk cietušās ķermeņa puses. Ari ēkas ārējais veidols liek domāt, kā tad te izskatījies agrāk. Te nu mums palīdzējuši Rundāles pils muzeja darbinieki, kas 1983. gadā, veicot zondāžas (vienkāršāk sakot - īstajā vietā notīrot krāsojumu), atklājuši iluzoras balustrādes zem logiem, spraiš- lotus segmenta logus un citus dekoratīvus elementus. Saprotams, ka tie bijuši ari citās ēkas vietās, tikai kāda remonta laikā aizkrāsoti. Muižas ēku kompleksā arī klēts (19. gs. sākums) ar segtu lieveni un piecām arkām fasādē. Te ari mūra kroga ēka (1853). Ari tai vairs nav kādreizējā lieveņa ar kokgriezumiem rotātām detaļām, tam 1976. gadā gluži vienkārši uzbrauca kāds transporta līdzeklis. Tagad pils atdzimst, guvusi jaunu saimnieku.
Vēres
1 LFK 1400, 12254.
2 Mākslas vēsture. Redaktors V. Purvītis. Rīga, 1934-1936,1.-3. sēj.
3 Laikrakstā "Padomju Druva", 1989,10. aug.
4 Upīte J. Mednieku laiki. Rīga, 1911.
5 Mednieku stāsti un anekdotes. Rīga, 2000.
6 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1936, 14. sēj., 232., 300. lpp.
7 laikrakstā "Dzimtenes Balss", 1980, 8.
x Lapiņš K. Jaunības laiki. Rīga, 1936, 167. lpp.
9 Ķuzāne L. Jūlijs Dievkociņš. Rīga, 1980, 12. lpp.
1() Krājumā "Bij toreiz piepildījies laiks". Rīga, 1975.
11 Lapiņš K. Jaunības laiki. Rīga, 1936, 125. lpp.
VELĒNA
Velēna nav pat pagasta centrs, tikai neliela apdzīvota vieta Gulbenes rajona Lizuma pagastā, Smiltenes-Gulbenes ceļa malā. Blakus kādreizējais ūdensceļš - Gauja. Līdz pat 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem Velēna bija lielāks kultūras un sabiedriskās dzīves centrs nekā Lizums, kas savu nozīmi ieguva tikai pēc dzelzceļa izbūves. 2. pasaules kara gados, atkāpjoties vācu armijai, apbūve baznīcas apkārtnē tika nodedzināta.
Velēnas baznīca (2001)
Velēnas galvenā ainaviskā dominante ir baznīca - sestā pēc kārtas - celta ncogotiskās formās 1898. gadā pēc Jāņa (Johana) Brauna projekta, paredzēta 1400 personām (600 sēdvietas). Diemžēl pārējās J. Brauna celtās baznīcas (Gaujienā un Lejasciemā) nav saglabājušās. Arī šo būtu gaidījis līdzīgs liktenis, ja vien 1944. gadā būtu pažēlotas 4 kandžas pudeles. Toties Vecpiebalgas Labdarības biedrības nama celšanai (tas vēl tagad ir kultūras nams) J. Braunu uzaicināja biedrības priekšnieks Matīss Kaudzīte un tapa ēku komplekss, kas ir viens no spilgtākajiem 19. gs. beigu posma arhitektūras paraugiem Latvijas laukos. Laikraksts "Phjkc- khh Bccthmk" 1888. gadā to vērtējis, kā neatpaliekošu no visbagātāko Vidzemes muižu saimniecības celtnēm. Ādolfs Alunāns tā atklāšanai sacerējis dzejojumu. Tas ļauj novērtēt J. Brauna devumu un Velēnas baznīcas nozīmi.
Kādai no iepriekšējām koka baznīcām esot bijis salmu jumts, noaudzis ar zaļām velēnām, un tā arī esot cēlies apdzīvotās vietas nosaukums, kaut gan iespējams, ka vietvārds tomēr ir vecāks. Bet iepriekšējo baznīcu stāstā "Vecā baznīciņa"1 aprakstījis Apsīšu Jēkabs, kurš, starp citu, mācījies Velēnas draudzes skolā, tajā pašā, kas vēlāk tika pārveidota par meiteņu skolu. Skolas ēka vēl tagad redzama Gulbenes virzienā, kurā skatoties, pamanīsiet paaugstinājumu tuvējā mežā - ķēmu pauguru Augstos kalnus. Māju puduris Lielpēteri esot dabūjis nosaukumu tad, kad pret zemo durvju stenderi galvu esot apdauzījis krievu cars Pēteris I. Velēnā pēc atgriešanās no deportācijas par virsmācītāju kalpojis Edgars Jundzis (1907-1986), vēlākais teoloģijas profesors un seno mezglu rakstu pētnieks.
Altārgleznā "Golgāta" (19. gs. sāk.) attēlots krustā sistais Pestītājs, to gleznojis Endats Minhenē, saglabājusies arī vecā altārglezna; divus kroņlukturus (1792) dāvājis Sinoles muižas īpašnieks V. Mcngdens, 17 reģistru ērģeles (1898), vienas no labākajām Latvijā, būvējis ievērojamais vācu ērģeļbūvētājs Vilhelms Zaucrs Frankfurtē pie Oderas. Velēnas ērģeļu ieraksti
iekļauti skaņu plašu sērijā "Latvijas vēsturiskās ērģeles". Kopš 1964. gada baznīcā notiek ari katoļu dievkalpojumi.
Dievnamam tuvākaj ās mājās zem nojumes rūpīgi tiek glabāts baznīcas zvanītāja un rūpīgā sargātāja Viļa Galēja (1915-2000) saglabātais 1909. gadā Anglijā būvētais tvaika dampis. Teika2 stāsta, ka baznīcas uzkalnā esot liela, resna priede, zem kuras saknēm esot liela kaste ar naudu. To rokot gan nedrīkstot runāt un skatīties apkārt. Pati baznīca celta senas kapsētas vietā, vēlāk atklāta tagadējā Velēnas Gaujas kapsēta. Nav īstas skaidrības par ierīkošanas gadu, tiek uzskatīts, ka tas ir 1752. gads, bet 1774. gadā Velēnas baznīcas grāmatā rakstīts: "Tā kā atraitne baroniete fon Mengden kundze pret pagājušā gadā ietaisīto kapsētu sirdīgi pretojas, tad uz augstās ģeneral-guberņas valdes pavēles tika ietaisīta jauna kapsēta, kurā arī viņa vēlas vēlāk tikt apbedīta". Jāsaka, ka viņas vēlēšanās ir piepildījusies. Kapos ir arī barona Malama dzimtas kapi, kas veidoti kā vaļēja būve ar sešām dažādu izmēru arkām