3 Laikrakstā "Staburags", 1992, 7. janv.
BLAUMAŅA KALNĀ
Blaumaņpaps no palsā akmens izšķiļ smaidu siltu, Salnas zieds pār Grota kapu pārliek ziemas tiltu.
Tā Arturs Goba raksta dzejolī "Teiksma par ežiem"1 . Savs vērtējums Ilgai Rismanei dzejolī "Divas acis"2 : Divas acis Ērgļiem mirdz - Blaumanis un Grots - grāmatlapās nevīstošās.
Tagad uz Ērgļu Blaumaņa (Vecajiem) kapiem ejam arī pie mākslinieka Ādolfa Lielā (1918-1993). Viņa dzimtās mājas Rikšēni atrodas tepat pie Ērgļiem Pulgosņa ezera krastā. Viņš ilustrējis 30 grāmatu, tātad ar grāmatām sakars ir, tomēr līdz nāvei saistības ar pašiem Ērgļiem nebija. Abi iepriekš citētie dzejoļi publicēti jau 1982. gadā, tātad to autoriem pārmest Ā. Lielā neminēšanu nekādi nevar. Rūdolfs Blaumanis (1863-1908) dzimis Ērgļu muižas pavāra mājā, bet Ērgļu pagasta Silamuižas Lejas mājiņā (nav saglabājusies) dzimušais dzejnieks Jānis Cirots (1901-1968) dzīvoja Grotupēs Ērgļu R pusē, uz augstā Vēja kalna, no kura redzams netālais ezeriņš Develnītis.
Imants Lasmanis dzejoli "Pavasarīgas rindas"3 , kurš veltīts Jānim Grotam, beidz šādi:
Kad putni vaicā savos pērkļos, Kur esi, brīdi mulstu tad Un atbildu, ka esi Ērgļos Un Rīgā nebūsi nekad.
Savu kapa vietu dzejnieks izvēlējies pats, kaut tolaik Vecajos kapos vairs nevienu neapglabāja. 1981. gadā tika atklāts Ukrainas granītā cirstais Grota kapa piemineklis. Tā autore, tēlniece Lilija Līce, savu pusotru gadu garo darbu - 3,3 m augsto skulptūru nosaukusi par "Solveigu". Varbūt tādēļ, ka 1936. gadā žurnālā "Atpūta" bija publicētas J. Grota četras vēstules dzejā, kas vēlāk kļuva pazīstamas ar nosaukumu "Vēstules Solveigai"4 . Milda Los- berga dzejolī "Jānis Grots Ērgļu kalnā"5 vēsta: Solveiga!
Kāpēc no tava skumjā vaiga Norit asara
Kā zvaigžņu kristāls smalka ?
Kad Grotu izvadīja no Ērgļu kultūras nama, bija sanākuši "vai visi ērglēnieši" - tā min rakstnieks Zigmunds Skujiņš savā darbā "Sarunas ar jāņtārpiņiem"6 , kurš pats ar draugiem gan atnāca otrās dienas vakarā un te arī apraudājās. Bet vienmēr te, "Pie Jāņa Grota Ērgļos" Martas Bārbales vārdiem sakot7 :
Uz kapu kalna, vējiem segusies, Stāv Solveiga ar lepni celtu galvu.
Mums jāapstājas turpat blakus vēlreiz, jo: Ērgļu egles ir sniegā,
un sniegs ir uz Blaumaņa kapa Un Grotu Jāņa, jā, Grota, /../
Tā dzejolī "Tajā stundā" sāk iespaidus par šo kapu apmeklējumu Vizma Belševica8 . Blaumaņa piemineklis atklāts rakstnieka 60. šūpļasvētku - 1923. - gadā. Kāpnes uz to gan uzbūvētas tikai 1939. gadā. Pats akmens ņemts no Braku mājām, uz tā rakstnieks bieži sēdējis, "pārdomādams savu darbu tēlus". Arī par Brāķiem vesels birums dzejas, bet šeit gribētos atgādināt tikai dažas Benitas Veisbergas rindas no darba "Brīnumaini"9 : "Un vai jūs zināt, ka tas, ko tagad pazīstam kā "Blaumaņa Brakus" - nav viņa dzimtās mājas, nekad nav viņam piederējušas? Ar grūtībām viņš visu mūžu gādāja lielkungam nomas naudu, vēl pēdējā laika vēstulēs pieminēdams nesamaksāto "šī pavasara renti". Viņš Brakos dzīvoja un strādāja. Viņš tos mīlēja un kopa, stādīja kokus un sapņoja, kā būtu izdaiļojams dārzs. Gribēja domāt par nākotni. Kā es viņu saprotu. Un visu laiku līdzās bija drauds šo no bērnības ierasto un iemīļoto mājvietu, kur viņš vislabāk varēja rakstīt, pazaudēt.
Visu dzīvi, līdz pēdējiem slimības nomāktiem mēnešiem, nebija savu māju drošuma." Šis aspekts parasti Braku apmeklētājam neienāk prātā.
Blaumaņa kapa pieminekli izveidojis tēlnieks Bur- kards Dzenis. Tajā laikā viņš bija dekoratīvās tēlniecības darbnīcas vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa Blaumaņa piemineklis ir tradicionāls, mierīgā, apvaldītā skumju izteiksmē, ar rakstnieka ģīmetni.
Tepat apglabāts rakstnieka tēvs Matīss Blaumanis, māte Karlīne Blaumane, arī Rūdolfa brālis Arvīds ar sievu Annu, arī viņu dēls Edgars ar kundzi Ruti Līviju Zvīgzni- Blaumani, šīs urnas tikai 1999. gadā atvestas no Amerikas.
"Pie Blaumaņa kapa" pabijis Jānis Liepiņš10 . Arī Jānim Gro- tam ir divi dzejoļi, ar tikai nedaudz atšķirīgiem virsrakstiem: "Pie Rūdolfa Blaumaņa Ērgļos"11 un "Pie Rūdolfa Blaumaņa kapa"12 , kaut kapu kalns minēts abos. Pēdējais no tiem sākas šādi: Tavs kaps pret ūdeņiem, pret straujo Ogri stīdz, Tavs kaps ir piekalnē un saules apmirdzēts,
Tu savai tautai dzīvo viņas mūžos lidz -
Nekas nav iznīcis, nekas nav pazaudēts.
Liekas, viss būtiskais jau pateikts, pārējo jau zinām paši vai arī izjutīsim, stāvot šajā kalnā. Nobeigumā vēl vārds Antonam Austriņam - puse no viņa dzejoļa "Rūdolfa Blaumaņa piemiņai"13 :
Paraugies, Smaidošais, lejup no aizsaules zeltainiem dārziem'. Tauta, lūk, pulcējas 'Tevi nemirstībā vēl sveikt,
Iemužots tēlos jo Tavos tai Krustiņa, Roplaiņa gājums, Indrāni vecic i jaitnajie, Edgara, Kristīnes vaigs.
Papildinot par literārajiem tēliem - tepat tuvumā arī melns granīta piemineklis Andriksona prototipam - R. Blaumaņa tēvabrālim.
Vēres
1 Goba A. Saules ritmi. Rīga, 1982.
2 Krājumā "Dzejas diena". Riga, 1982.
3 Lasmanis I. Mana maize. Riga, 1971.
4 Grots J. Vēstules Solveigai. Riga, 1938.
5 Losberga M. Sniega gaisma. Rīga, 1971.
6 Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem. Rīga, 1992, 174. lpp.
7 Rārbale M. Pa sirmu rasu. Rīga, 1987. x Belševica V. Dzeltu laiks. Rīga, 1987.