Pie Briežiem no šosejas uz D atzarojās ceļš uz Straupciemu. Ceļa sākumā Kaziņas, domājams, 19. gs. ēka. Straupciemā, kas radies 17. gs. un ir attēlots J. K. Broces 1807. gada zīmējumā13 , gani 1864. gadā atraduši dzintaru, te sākusies tā meklēšana, esot bijis arī "Katrīnas dzintarlauks".
Tieši no Straupciema var nokļūt ari savdabīgajā Gātciemā, kas atrodas Lielupes krastā. Ceļš, kas abu ciemu starpā atzarojas pa kreisi, ved līdz 1,5 km garajai Gātei, kas savieno Lielupi ar Babītes ezeru. Tā pie ezera dalās sīkos kanālos, ko savulaik rakuši apkārtējo māju saimnieki, tā arī katram radies savs nosaukums, piemēram, Vidus Gāte, Lielā Gāte, Mātes Gātc, Tēva Gāte, Zirgu Gāte, Putrene, Pērkonceļš, Peļu ceļš, Piņķu kunga ceļš. Kanāli rakti arī seklā Babītes ezera dibenā gar krastiem no Gātes līdz Varkaļiem ūdens apmaiņas nodrošināšanai ezerā. I .ielu palu laikā 1 /3 no Lielupes ūdens caur Gāti novirzās uz Babītes ezeru.
Gar Ciāti Babītes ezerā iestiepjas zemes mēle, - Garozis. Par to stāstīts A. Kāpostiņa rakstā "Pētera Garoziņa atriebība"14 : "Pretēji pārējās saleniešu zemes priežu bāgām, kas smilšu zemīti kaisa garajām sveķotajām skujām un kaikuru čemuriem - Garozis bagāts melnu trūdu zemi, ezera dūņu sanestu pazemi un lieliem, apaļiem, gludi nograuztiem, sarkani vizošiem akmens zviļņiem. Lielākais no tiem - Lielais Dieviņa klaips". Tālāk stāstīts, ka te kādreiz Dieviņš lūdzis naktsmājas, kas tam mīļi dotas. Vakariņās bijusi tikai viena garoziņa, ko ciemiņam atdevuši. No rīta Dieviņš tencinājis un teicis: "Šī vieta ļaužu mutē būs uz mūžiem Garoziņš. Kas te dzīvos, tam nekā netrūks". Taču raksts krietni garāks, vēstī par bajāni laikiem. Bet vai minētais akmens vēl atpazīstams?
Gātciemā gandrīz pie katras mājas no Lielupes puses pienāk ne tik sen rakts kanāls - personīgā "osta". Par ciema nosaukumu - Aina Lazdinska Straupciema Purinos apgalvo, ka tas cēlies no angļu vārda gate - ceļš. Bet gribas iebilst - kāds sakars ceļam ar GatīT'tefs'ir sazaroti kanāli. Gātciemā ravējot bieži tiek atrastas 100 un vairāk gadu vecas monētas. Šņoru māju iemītniece Berta Jaunzeme nodzīvoja 102 gadus. Žagaros dzīvojis pulkvedis leitnants A. Liepiņš. Mazliet tālāk pēc arhit. Z. Gailes projekta celtie Rudzīši, aiz tiem bijusī prāmja vieta, tālāk Ariņbeltos saglabājusies veca krāsns.
600 m augšpus tilta Lielupes labajā krastā atrodas Jāņrags (Picšrags), tam iepretī krāces Pļaviņu svītas dolomītos. Šeit līdz 1692. gadam atradusies Jāņa kapela, viena no Salas baznīcas priekštecēm, kas iegāzusies upē, kuras dziļums gan tikai ap 2 m. Lielupe te grauzusies krastā, atsegdama senus kapus.
Nonākam pie tilta (1987-1993), kas ir garākais (420 m, bez viaduktiem kreisajā krastā) metāla tilts I.atvijas ceļos. Upei šeit ass līkums, tāpēc pat izteiktas prognozes, ka palos pēc bargas ziemas nelīdzēšot pat ledus spridzināšana un Pēterburgā projektētajam tiltam paredzama … bojā eja. Toties Lielupe dolomīta sliekšņa dēļ te tik sekla, ka savulaik kuģu ceļš bija jāizspridzina.
Uz Z no tilta, Birzniekos, dzimis augļkopis, vairāku grāmatu autors Jēkabs Karulis (1915). Vēl tālāk, aiz Plečgaļiem (tur 1879. gada klēts), bijušās pārceltuves vieta.
Lielupes otrā krastā, aiz tilta, Sloka. Jau no tilta redzams Bāžciema vējdzirnavu korpuss, pēc 2. pasaules kara tām vēl bija saglabājušies spārni, tālāk prom atrodas t. s. Hercoga Jēkaba kanāls, kas izrakts tikai daļēji, jo bijis iecerēts izveidot kanālu lai apietu dzirnavas, kas bija uz Slocenes upes. Vēl tālāk Slokas apbūve - vienīgā vieta Jūrmalā, kur saglabājusies vecā, 19. gs. raksturīgā pilsētas apbūve, ko daļa garāmbraucēju var būt nav pamanījuši, kur nu vēl izstaigājuši.
Uz D no šosejas Braņķu ciems - vairāku māju grupa. Šis ciems, kādreiz saukts arī Frankendorf (tieši tā tas saukts J. K. Broces zīmējumā15 ), vienu laiku (1816-1819) kopā ar Pavasara muižu piederējis Kasparam Biczbārdim.
Nav saglabājušās Upeskrūtaiņu mājas, kur dzimis grafiķis un dzejnieks Alberts Kronenbergs (1887-1958). Viņa bērnības atmiņās "palikuši lēnie, mierīgie un darbīgie ļaudis savās noteiktās pelēki vienmuļās gaitās. I<ā savādāki un spilgtāki notikumi iespiedušies atmiņā krievi, akmeņu lauztuves strādnieki, kas svētdienās kāvušies ar igauņiem, ka kažoki putējuši vārda pilnā nozīmē"16 .
Līkumciema Dirbās (tagad Vasariņi) jaunsaimnieks bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Balodis (1806-1931).
Nepilnus divus kilometrus tālāk, pie vecā, 1891. g. būvētā Kalnciema ceļa (tagadējais Kalnciema ceļš, pāri Krāču kalniem, būvēts padomju laikā) bijusī Pavasara muiža. 19. gs. sākumā tc ieguva ģipšakmeņi, kas atradās zem 1,5-3 m biezas segkārtas. Pēc augšējās kārtas noņemšanas ģipšakmeņi spridzināja ar paštaisītu "melno pulveri". Ģipšakmeņi ieguva pat zem ūdens. Slokas ūdensdzirnavās to samala un tādā veidā sūtīja tālāk uz Krieviju. Pavasara muiža ir niknu kauju vieta 1915. gadā. Tās aprakstījis Aleksandrs Grīns17 . Par kaujām Lāčplēša Kara ordeni saņēmuši Arvīds Bergs, Jānis Tālivaldis Rozentāls un viena no mūsu trim ar šo ordeni apbalvotajām sievietēm - Līna Canka-Freiden- felde, kas šeit pēc ievainojuma atgriezās kaujas laukā un turpināja cīņu, līdz tika ievainota otrreiz. Pati muižas ēka celta pēc pirmā pasaules kara no vācu kara ceļu kokiem, alejas (saglabājusies daļēji) otrā galā nedaudz agrāk celtā bijusī kalpu māja. Starp abām celtnēm bij. muižas staļļi, tagad ferma.