Pie piemiņas akmens melioratoriem dīķis, kur 2. pasaules kara laikā, vāciešiem atkāpjoties, ielūzis smagais lielgabals^'tīģcris".
0,5 km gar Lielupi uz augšu, netālu no dambja Biczbārži, kur dzimis publicists un valodnieks Kaspars Biezbārdis (1806- 1886). Aiz kādreizējā prāmja, Upmaļu māju kūts galā vieta, kur pēc 2. pasaules kara nošauti un apbedīti divi no tur dzīvojušajiem četriem meža brāļiem - nacionālajiem partizāniem. 2 km uz R no turienes, meža malā, Alstes, tur 1888. gadā dzimis un līdz pat savai nāvei 93 gadu vecumā dzīvojis ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Slokas pamatskolas pārzinis Jānis Alste.
Vēres
1 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996,2. sēj., 393. Ipp.
2 LFK2049, 858.
3 LFK 2000, 3215.
4 LFK 965, 24.
5 LFK 1079, 809.
6 Bērza I. L'peņvējš. Rīga, 1972.
7 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2. sēj., 346. Ipp.
8 LFK2049, 859.
9 Dravnieks F. Lielupe. Rīga, 1932.
10 LFK 2049, 14.
11 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2. sēj., 341. Ipp.
12 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis I\ Smits. Rīga, 1936, 14. sēj., 125. Ipp.
13 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2. sēj., 339. Ipp.
14 Žurnālā "Labietis", 1940, 3.
15 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2. sēj., 387. Ipp.
16 Žurnālā "Labietis", 1939, 5.
17 Grīns A. Dvēseļu putenis. Rīga, 1934, 1. da|a, 73.-106. Ipp.
KĀJĀM PA VECO JELGAVAS CEĻU
Vecais Jelgavas ceļš piemērots interesantam pārgājienam jebkurā gada laikā, pat sniegotā ziemā. Pilsētniekam tas dod iespēju pabūt sāņus no pilsētas kņadas, relaksēties, vērojot lauku ainavu.
Senais ceļš no Rīgas uz Jelgavu 13. gs. gājis pa Babītes ezera DA krastu uz Klīvi, tad gar Lielupi uz Jelgavu, jo pēc kartēm jau redzams, ka taisnais ceļš iet pāri purviem, tātad bijis izmantojams tikai ziemā. Ne velti, būvējot visjaunāko Jelgavas šoseju, Rīgai tuvākajā posmā tika norakts 6 m biezs kūdras slānis un izveidota grunts pamatne. Taisnā ceļa trase parādās tikai 17. gs. kartēs jau kā galvenais ceļš starp Rīgu un Jelgavu. 1632. gada 28. septembrī tika apstiprināti pasta pārvadāšanas noteikumi un grafiks maršrutos Rīga-Jelgava un Rīga-Mēme- le (atcerēsimies, ka tā savulaik sauca Klaipēdu), šo dienu tagad atzīmējam kā Latvijas pasta dienu.
Vecā Jelgavas ceļa izveidošanos pēc senām kartēm mēģinājis izsekot arī Ivars Vīks. Viņš secinājis, ka dokumentos Olaine un šis ceļš pirmoreiz pieminēti 1700. gada ziemā. Olainē dežurējusi zviedru patruļa. Tā pārbaudījusi lielāku ceļotāju grupu - it kā zemniekus, pēc citām ziņām, tirgotājus, kuri ragavās veda preci uz Rīgu. "Ceļa vīri" un "prece ragavās" izrādījušies maskējušies sakšu (vācu) karavīri, kuri negaidīti uzbruka patruļai. Tomēr zviedri paguva izšaut sarkanu raķeti, brīdinot Rīgas aizstāvjus. Ar šo epizodi sākās Ziemeļu karš, kurš Latvijas iedzīvotājiem nodarīja milzu postu. Šo sadursmi piemin gandrīz kā Olaines dibināšanas gadu. Tomēr, zviedru patruļa diez vai dežurēja mežā, neapdzīvotā vietā. Arī viņu šauto raķeti no Rīgas pamanīt nevarēja, tātad visā ceļā pastāvēja ari citas patruļas, ari jau apdzīvotās vietās. Visbeidzot, diez vai rūpīgi dežurēja uz otršķirīgiem ceļiem.
18. gs. beigās sastādītajā grāfa L. A. Mcllīna kartē "Der Ri- ļfjische Kreis" D no Rīgas, starp Daugavas kreiso krastu un jūru, iezīmēts tikai viens ceļš, kas apzīmēts kā lielceļš - ar divām līnijām. Pārējie celi pa kreisi no Daugavas apzīmēti tikai ar vienu līniju, otra raustīta, t. i. kategoriju zemāk. 17. gs. vidū zviedru kartogrāfa Joana Jansonija sastādītajā kartē a Livoniae ciccuratn deseriptio" vietā, kura atbilst Olainei, apzīmēta vieta "S. Olai" un iezīmēts punkts - apdzīvota vieta ar vārdu "Schuddinjj".
Gan jau minētajā Mcllīna kartē, gan citās, kā arī vairāk detalizētajā Mcllīna kartē "Idefland" netālu uz D no "Olai" kādas upītes D krastā apzīmēta otra vieta a Oley'\ Tālāk uz D apzīmētas "Petterhof, "Dallnnjj", "Lelkenhof, vai arī «Zclken- hof un vēl grūti izlasāma vieta pie Iecavas ietekas Lielupē. Olainē (Olai) apzīmēta pasta stacija. Olaine šai kartē zīmēta kā jau samērā liela apdzīvota vieta.
18. gs. visumā bija grūtas un ilgas atkopšanās periods no lielo karu un mēra radītā posta. Šai laikā diez vai notika jaunu objektu būtiska attīstība. Tāpēc, secina I. Vīks, varam izteikt domu, ka gan Olaine, gan Daibe 11. c. šeit minētās vietas pastāvējušas jau vismaz Kurzemes hercogistes uzplaukuma laikā. Vairākkārt literatūrā sastopamais uzskats, ka 110 1700. gada sadursmes apraksta izrietot, ka "Olainē bijis tikai ziemas ceļš", šķiet nepārdomāts.
Tagadējā trase tika pabeigta 1835. gadā, melnais segums līdz Jelgavai tika uzlikts 1927-1929. gadā. No Vecās Jelgavas šosejas vienu kokiem apstādītu posmu labi redzam Gaismās pie Stūrīšiem (1930) pirms Baložu dzelzceļa stacijas. Bet Stūrīšu mājās pēdējā kara laikā ir pabijuši gan sarkanarmiešu, gan vācu komandpunkti, tuvumā vēl redzams vecais bunkurs.
* * *
Ceļojumu pa Veco Jelgavas ceļu varam sākt vai no Daibes dzelzceļa stacijas, vai turpat blakus, uz Rīgas-Jelgavas šosejas pie moteļa (arhit. Gunārs Heimanis) nepabeigtās jaunbūves, kuru, garām braucot, grūti nepamanīt. Tepat Ceļasargu māja - viena 110 divām mazpārveidotām šosejas mājiņām starp Rīgu un Jelgavu, savulaik tādas bijušas vismaz četras vai piecas.
Tūlīt aiz stacijas sākas dārziņu komplekss, taču kāds varbūt vēl atceras, ka savulaik tieši te bija divas lielas 1111 trīs mazas barakas. Gaitenis pa vidu un uz abām pusēm iedzīvotāju mītnes. Te dzīvoja krievi un iebraucēji no Latgales, kas strādāja vietējā kūdras purvā, 1,5 km no ceļa. Ar lāpstām izraktos kūdras kvadrātus lika grēdās un žāvēja. Ciematiņā pat cūkas staigājušas pa lielceļu, bet elektrības līdz 1965. gadam neesot bijis. To visu redzēja no "visas Padomju Savienības" pa dzelzceļu garām braucošie. Tālab 70.-80. gados Ānē visiem iedeva dzīvokļus, bet "šanha- ju" nodedzināja ugunsdzēsēju uzraudzībā. Tā sakot, sarīkoja civilās aizsardzības mācības.