Aiz tilta saglabājies neskarts 150 m garš Vecā ceļa posms, pa kuru savulaik Krievijas kurjeri braukuši uz Parīzi. Vietā starp Līkumiem (20. gs. 30. gadi) un Kaugariem (iepretī Ģe- ņicm; tur palikuši tikai koki) rādoties spoki18 . Pa labi varam nokļūt līdz 1,0 km attālajiem Zommeru kapiem. Baltais krusts tur apglabātajiem leģionāriem 1991. gada 11. novembrī nomainīts ar labradorīta pieminekli. Uzmanību piesaista arī plašie apbedījumi, datēti ar 1871. un 1908. gadu. Aiz kapiem Bulduru mājas, kuru apmetumā kādreiz bijis uzraksts "ANNO 1836".
Vecais ceļš tālāk noved pie Ozolnieku skolas, kas celta 1926. gadā pēc arhitekta K. Bikses projekta. Vidusskolas
jaunais korpuss, kas celts pēc arhitekta G. Hcimaņa projekta, atklāts 1987. gadā. Vai daudz redzētas skolas, kur, lai nokļūtu pie parādes durvīm, ir jāuzkāpj pa 21 pakāpienu? Skolotāja V. Stafecka vadībā aiz skolas bija izveidota plaša "zaļā klase" ar dažādiem mācību un uzskates līdzekļiem, ieskaitot senlatviešu pili. Pēc skolas jaunā korpusa uzcelšanas šī teritorija diemžēl nolaista. Tepat atradusies vecā, 1846. gadā dibinātā skola, par kuru pierakstīts nostāsts, ka bieži telpu augšā spēruši un zvieguši zirgi. Esot redzēts pie sveces sēžot melns kaķis. 2. pasaules kara laikā 1944. gadā Ozolnieku skolā bāzējās vācu armijas soda rota, 1945. gadā savukārt te bija ieslodzīti gūstekņi - latvieši un igauņi. Pa kreisi, ceļš nogriežas uz Ozolnieku pagasta centru (1949. gadā, kad likvidēja pagastus, tā teritorija bija 15 reizes lielāka, kā tagad, jo 1992. gadā, atjaunojot Ozolnieku pagastu, lielākā daļa bijušās pagasta teritorijas nonāca Cenu pagastā), no ceļa pa kreisi, pie autobusu pieturas "Pansionāts" priede ar vēja slotu.
Tālāk Ozolnieku teritorijā Vecais ceļš jau pārtapis Jelgavas ielā, tās malā arī jaunas dzīvojamās mājas. Jāatzīmē pēc arhitektes R. Milzarājas projekta celtā ēka Jelgavas ielā 22 keramiķim Aleksandram Djačenko. Savdabīga ir dzīvojamā māja Jelgavas ielā 14, kur uzmanību pievērš no laukakmeņiem mūrēta sienas daļa un pat siena no malkas krāvuma.
Apbūve beidzas krustojumā ar Klijēnu ceļu, kas būtībā ir ielas nosaukums (Jelgavai vispār ir daudzas ielas ar šāda veida nosaukumiem), šī iela vienlaikus ir arī Jelgavas pilsētas robeža. Tāpēc mazliet neparasti, ka pilsēta sākas ar 1,4 km garu meža posmu.
Sākoties Jelgavas vecajai apbūvei, pirmā uzmanību piesaista māja Vecajā ceļā 34- ar jumta stāva izbūvi un verandu, kas pēdējos desmit gados gan modernizēta. Tālāk Vecais ceļš iet pāri Loka maģistrālei, gar 6. vidusskolu (1978), kurai vienīgajai no Jelgavas skolām ir savs peldbaseins, un caur jaunās apbūves kvartālu, kur nelielā posmā Vecais ceļš pat zaudē savu trasi. Šķērsojošās Strazdu ielas 5. namā dzīvojis līnijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulka virsleitnants Osvalds Ķezberis (1907-1993),
dzejnieces Elzas Ķezberes (1911, kopš 1950. g. dzīvo ASV) bijušais vīrs. Viņus izšķīra Noriļska, kaut 1992. gadā vēl iznāca satikties.
Vecajā ceļā 14 Astrīda Ca- manc veido daiļdārzu, te aug ap 80 rožu stādu un pie vārtiem zirnekļveida egle.
Māju Vecajā ceļā 25 uzcēlis 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris (1919-1934), I^čplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis Jēkabs Dombrovskis (1880-1949, Eslingenē), kuram šī saimniecība, bijušā Ozolnieku pagasta Ilgas, 1928. gadā piešķirta par piedalīšanos Latvijas Brīvības cīņās, sākot ar Līvānu atbrīvošanu no lieliniekiem. Nākamā, garā ēka, mazliet nost no ielas ir bijušās Zorgenfreijas muižas zirgu stallis, tūlīt pēc kara tajā iekārtota veterinārā slimnīca. Muižā bija arī otra līdzīga ēka uz ziemeļiem no šīs, tagad tā nojaukta. Barons no Valdekas artēziskās akas uz šejieni bija ievilcis ūdensvadu.
Vecajā ceļā 23 vēl pirms gadsimtu mijas bija sena celtne- šīs muižas kalpu māja ar pusnošļauptu jumtu un slēģiem. Varbūt nojaukta tāpēc, lai neatgādinātu traģisko notikumu 60. gadu sākumā, kad viens tās iemītnieks apšāva visu savu ģimeni (tikai sievasmāte paglābusies zem krāsns) un nošāvies pats? Aiz Bērzu ceļa, kas ved uz Bērzu kapiem (1,0 km), 2001. gadā Rīgas ielā 11 uzccits sporta komplekss "Zemgale" (arhit. A. Račinskis), kur bez ledus halles ir ari boulings, trenažieru zāle, viesnīca, kafejnīca. Tālāk nonākam gājiena noslēguma punktā - Svētbirzī. No šīs puses nākot, pirmais jāapskata baltais krusts (uzstādīts 1989. g.) divpadsmit Jelgavas apsardzības bataljona kritušo leģionāru apbedījuma vietā. Pati Svētbirzs stādīta 1936. gada Meža dienās, 1944. gadā daļēji izcirsta, jo traucēja … karot. Toreiz tā nosaukta par Vienības, tagad - par Sirdsapziņas svētbirzi. Pie Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa stādītā ozola - Vadoņa ozola - 1989. gadā novietots piemiņas akmens represētajiem. Tā nav nejaušība, jo te sākās Jelgavas iedzīvotāju izvešanas.
Pie Vecā ceļa un Kalnciema ceļa krustojuma sena pieminekļa pamatne. Pēdējā laikā sakārtota ķieģeļu mūrējuma pa- matdaļa, uz postamenta uzstādīta piemiņas plāksne "Svētbir- ze". Teksts uz sen jau nopostītā pieminekļa bijis vācu valodā, tulkojumā tas skanētu tā: "Pāvilam Petrovičam, Viskrievijas patvaldniekam, lielam labvēlim, no Drīzenu dzimtas, 1797". Kas bija Drīzens? 1795. gadā Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai un tad par Kurzemes gubernatoru kļuva Drīzens. bet kas noticis pirms gada? Lūk, ko uzzinām no laikraksta "Brīvā Zeme"19 : 1796. gadā Krievijas cars viesojies Jelgavā un pavedis gubernatora meitu. Tātad piemineklis celts kā pateicība par …pavešanu un kā tāds laikam būs bijis vienīgais pasaulē. Jāpiebilst, ka pēc šīs vizītes Drīzena skaistā meita aicināta uz Pēterburgu par galma dāmu un gubernatoram uzdāvināta netālā Ozolmuiža. Varētu būt, ka tas viss ir patiesība, jo šādas ziņas jau 18. gs. vislabprātāk noklusēja. Lūk, ko man atrakstīja Verēna Ješinska no Valgundes pagasta. Drīzens bijis diezgan nabadzīgs un lūdzis caram Pāvilam kādu muižu ar zemi. Cars bijis pretimnākošs un, būdams Jelgavā, aizvedis baronu Lielupes malā un norādījis uz plašiem zemes gabaliem, ko dāvājis baronam. Drīzens muižas nosaucis "Paulsjjnade" (Pāvila žēlastība) un "Sorgcnfrei" (brīvs no rūpēm). Vietā, kur abi toreiz stāvējuši, barons uzcēlis obelisku ar pateicības vārdiem, ap kuru savulaik bijis dzelteno akāciju dzīvžogs. Cits nostāsts20 saista pieminekli ar baronu Reķi un Ozolmuižas baronu. Nav brīnums, ka vācu tekstu daudzi nesaprata, un tāpēc radās jauni nostāsti. Lūk, kas savulaik skolā stāstīts 1924. gadā dzimušajam Arvīdam Ci- mermanim no Cenu pagasta: Reķis (barons Rcke, Vai dc kas pils īpašnieks) pirms nāves devis krustdēlam tik lielu zemes gabalu, cik viņš varēs noskriet. Tas skrējis, nabadziņš, riņķī no Ozolmuižas, gar Bērzmuižu, tad pa Veco ceļu atpakaļ un pakritis, vairāk nav varējis paskriet. Tad viņš noņēmis cepuri un metis to uz priekšu, lai vairāk būtu tās zemes. Tajā vietā, kur nokritusi cepure, uzcelts šis piemineklis21 . Grāmatā "Mednieku stāsti un anekdotes"22 minēta teika, ka Pēteris Lielais te lielajos mežos apmaldījies un viņu no meža izvedis kāds malumednieks. Ķeizars teicis, ka pats gribot atpūsties, bet vīrs pa to laiku 110 saules lēkta līdz rietam lai jājot pa mežiem un laukiem. Viss tas, kas pa šo laiku būšot apjāts, tam piederēšot. Tā cēlusies Ozolmuiža, liet divi vīri vēl Latvijas brīvvalsts laikā stāstījuši, ka tajā vietā divi grāfi gājuši uz divkauju un abi krituši, tas noticis pirms 130 gadiem.