baltā apmetnī tērptais Kristus ar rokām norāda uz degošo sirdi. Labajā sānu altārī glezna "Svētais Antonijs", kurā tas parādīts kopā ar Mariju. Sī altāra priekšā apglabāts baznīcas cēlājs Antonijs Riks.
Kancele novietota pie ziemeļu sienas, uzeja tajā caur sienu - reti izmantots veids. Pie sienām izvietotas 14 Krusta ceļa gleznas, kas darinātas 19. gs. Divas altārgleznas arī attiecināmas uz
19. gs., bet Vissvētākās Jēzus Sirds altārglezna, iespējams, ir
20. gs. darinājums, bet nepabeigts.
Baznīcu aptver mūra žogs, kura stūros izvietoti paviljoni un nišas. Agrāk katru dienu, saulei lecot un rietot, zvanīja baznīcas zvans. Zvana skaņas bija dzirdamas ne tikai reliģiskajās ceremonijās, ar īpašām skumjām tās pavēstīja arī par kāda konkrēta cilvēka nāves ziņas saņemšanu3 .
Tautas gara mantu vācējas un teicējas Marijanas Aunas (1919-2003) pieraksti4 vēsta, ka Rikavas kapi ierīkoti viņas mātes Fransuses (Franciskas) Pekeles (1886-1978) agrīnajā dzīves posmā. Par kapu ierīkošanu stāstījis Antons Plots5 - kad dzemdībās mirusi Gelcite (Helēna) Zamura, mācītājs atļāvis klajā vietā baznīcas tuvumā iemērīt kapa vietu. Stāsta, ka uz kapiem no
baznīcas vedot pazemes eja. Šī eja, ticamāk gan, ir fantāzijas auglis, jo kapi atrodas ļoti zemā vietā, kad te glabājuši pirmo cilvēku, izraktajā kapā bijis ūdens.
Kapsētas centrā Riku dzimtas kapliča. Tās pirmais stāvs mūra, ar pilastriem stūros, augšējo daļu vainago koka tornī- tis. Agrāk kapličā varēja ieiet un caur lodziņu 16 nišās apskatīt apbedījumus, taču tie tika iznīcināti 2. pasaules kara laikā.
Rikavas kapos apglabāta skolotāja, sabiedriskā darbiniece un litcrāte Agnese Ga- ri-Jone (1897-1979, Rīgā), kura pēc 1. pasaules kara kopā ar Valēriju Seili Rēzeknē organizēja skolotāju sagatavošanas kursus. Viņas raksti atrodami daudzos'Latgales izdevumos, taču īpaši nopelni viņai ir K. Barona Latvju dainu (1921) latgalisko- šanā. Viņas arhīvs nodots Latgales kultūrvēstures muzejam.
Tautas atmiņā palicis arī mācītājs, kā šeit saka, baznīckungs, Jānis Višņcvskis, kas savācis ap 3000 tautasdziesmu, diemžēl pēc prāvesta nāves 1914. gadā "negudra mācītāja saimniece tās visas sadedzināja, neturēdama tautas dziesmas nekādā vērtē"6 . Te vēl apglabāti vairāki baznīckungi, Rikavas baznīcas ērģelniece, kora vadītāja, vietējās skolas ticības mācības skolotāja Helēna Pekelc (1928-1993).
Vecrikavu no Jaunrikavas atdala Rēzeknes upe. Veci ļaudis nekad neteica Rēzekne, bet gan Rēsne (abi "e" izrunājami plati), parasti vienkārši - upe7 . 116 km garā Rēzekne iztek no Kaunatas ezera, lejtecē tajā Lubāna hidrotehnisko būvju izveidošanas gaitā ievadīta Malta.
Rēzeknes upes krastos bija skaistas līču pļavas, kas tālāk pārgāja plašās klānu pļavās, kuras vietējie iedzīvotāji sauca par Lejas pļavām. Pļavas Rēzeknes krastos apdzejojis Roberts Mūks dzejolī "Plvust Rēzekne"8 :
Plyust Rēzekne pa zaļom zīdu pfovom, Un gaisus viļņoj mvrdzums naradzāts; Vyss Dīva krāšņums, cvlvākam kas sāts, Kai sārta līsme dag nu acim Tovom…
Siena laikā klānos sabrauca Kalna ļaudis uz ilgāku laiku savākt sienu, ko ragavu ceļā nogādāja mājās. Dažkārt esot braukuši dzie- dāmi. Tikai skaistu pļavu te vairs nav. Pāri lielajai upei pie Vecrika- vas bija 2 laipas, vienas iepretī Jokstiem, otras iepretī Kaļviem. Par tām rūpējās - palu laikā izņēma, lai neaiznes prom. Kad lielie pali beidzās, kādu laiku upei pāri cēla ar laivu bez maksas.
It kā nokļūt pāri upei pavisam vienkārši, bet senāk bija jāprot slepus pārbēgt. Ja vienas muižas cilvēks nokļuvis pāri upei, tad, atrazdamies citas muižas teritorijā, bijis pasargāts no iepriekšējā "kunga" vajāšanas9 . Tā kādreiz Ragauss no Vecrika- vas "Kolnasātvs" pārbēdzis pāri upei un izglābies no 25 gadiem zaldātos. Tikai žēl, ka padomju laikā tas viņa dzimtu ne- paglāba no Omskas vai Tomskas. Godīgais zemnieks un amatnieks pirms izvešanas ar asarām šķīrās no sava zirga Vecrikavā10 .
Te kādreiz bijis tā, ka aiz nepārejamiem, nepārbrienamiem purviem dzirdējuši gaiļus dziedam, bet kās tur dzīvo - nezinājuši". Citādi gan sakari te pat ļoti tāli, pietiekot Stabroukas mežā pa tur esošo Mēness taku pusnaktī iet, varot "ļoti ātri nokļūt Ļeņingradā"12 . Kur tā ir, nereklamēsim, jo nav nekādas pārliecības, ka Sankt-Pēterburgas tuvumā būtu kāda cita taka, kur bez vīzas varētu droši nokļūt atpakaļ. Kas grib pa mežiem pastaigāt, labāk lai pameklē vietu Mihalku mežā, kur baronese Mihalina nogrimusi kopā ar triju zirgu pajūgu13 .
Jaunrikavas muižā līdz 2001. gadam bija saglabājusies saimniecības ēka ar dzīvojamu vidusdaļu. Šai ēkai (sākotnēji rija, vēlāk lopu kūts) akmeņus no upes nesuši vietējie ļaudis - tik lielus, kādus ar rokām varēts panest14 . Ēkas centrālā daļa divstāvu, ar izvirzījumu, kura centrā virs ieejas gotiska arka. Turpat liels, apaļš, jau sākotnēji aizmūrēts logs, virs arkas no ķieģeļiem izveidots bultai līdzīgs cilnis. Centrālās daļas augšstāvā agrāk dzīvojuši muižas strādnieki. Blakus ieejai pa kreisi ļoti neparastas formas logs. Ēkas galā gotiski iluzori logi.
Jaunrikavas muiža piederējusi Viļānu Janovska radiniekam. Vasarā te pilnā pansijā sabraukuši atpūtnieki no Rīgas. Pašu Ja- novski vietējie ļaudis saukuši par "kundzēnu", viņš bijis vienkāršs un laipns, bet visu māžu dzīvojis neprecējies. Pēc nāves 20. gs. trīsdesmitajos gados viņš bez baznīcas ceremonijām pēc paša vēlēšanās apglabāts muižas parkā zem koka13 . Diemžēl 1997. gadā apbedījuma vietu man neviens vairs neprata parādīt, it kā koks esot gājis bojā?