Mēja zināja to no personiskās pieredzes, jo parasti vadīja Enijas mašīnu garajos braucienos pa Minesotu,
Viskonsinu un Aiovu, kad viņas devās uz neskaitāmām un lielākoties bezjēdzīgām krosa sacensībām. Tieši krosu dēļ Mēja bija dabūjusi daļēju stipendiju Karltonā, kur iepazinās ar divus gadus vecāko Eniju. Arī viņa bija laba skrējēja, bet bieži vien pilnīgi vienaldzīga pret pašas vai komandas gūto rezultātu. Vienās sacīkstēs Enija aizrautīgi dzīvoja visam līdzi, izteica pretiniecēm dzēlīgas piezīmes, kritizēja viņu formas tērpus un iestājtesta rezultātus, bet jau nākamajās piedalījās tikai sava prieka pēc. Ilgo pārbraucienu laikā viņa uzcēla basās kājas uz sēdekļa vai izbāza pa logu un stundām ilgi čaloja par garāmslīdošajām ainavām vai viņu treneru seksuālo dzīvi (tie bija precēts pāris ar vienādiem militārā stilā apgrieztiem matiem). Mēja klausījās un smējās, uz laiku aizmirstot par sacīkstēm, kurās viņai atšķirībā no draudzenes bija jāuzvar vai vismaz jāparāda labs rezultāts, lai atstrādātu savu stipendiju. Viņas vienmēr ieradās īsu brīdi pirms krosa sākuma, jo Enija nekad nezināja, kādās sacīkstēs viņām jāpiedalās un vai viņa vispār to vēlas.
Kā šī impulsīvā un ekstravagantā būtne, kura joprojām glabāja kabatā savas bērnu dienu sedziņas skran-diņu, bija pamanījusies tik strauji iekarot “Sfēras” virsotnes? Nu viņa piederēja pie “Komandas 40” - četrdesmit vadošajiem prātiem, kuriem bija zināma uzņēmuma slepenākā informācija un nākotnes plāni. Kā viņai izdevās tik vienkārši iekārtot draudzeni darbā, turklāt tikai dažas nedēļas pēc tam, kad Mēja pēdīgi bija pārkāpusi savam lepnumam un viņai piezvanījusi? Tas bija izskaidrojams tikai ar Enijas patības spēku, mistisku savas sūtības apziņu. Arēji viņa neizrādīja īpašas ambīcijas, bet Mēja bija pārliecināta, ka draudzeni vada kāda īpaša dziņa un viņa ieņemtu šo vietu neatkarīgi no izcelsmes - ari tad, ja būtu kopš dzimšanas akla briežkopja meita, kas uzaugusi kaut kur Sibīrijas tundrā.
- Esmu tev ļoti pateicīga, Enij, - Mēja sacīja.
Pagājušas garām vairākām konferenču zālēm un atpūtas telpām, viņas iegāja “Sfēras” jaunajā galerijā, kur bija izstādītas sešas Baskijas5 gleznas, nesen atpirktas no kāda paputējuša Maiami muzeja.
- Sīkums, - Enija attrauca. - Piedod, ka tā ir Klientu Pieredze. Izklausās atbaidoši, bet tur ir sākusi vismaz puse no mūsu vadošajiem darbiniekiem. Vai tu man tici?
- Protams.
- Tas labi, jo tā tas patiešām ir.
Galerijai sekoja otrā stāva kafetērija - tā dēvētā Stikla Ēstuve ar galdiņiem deviņos līmeņos. Gan sienas, gan grīdas bija no organiskā stikla, un pirmajā brīdī šķita, ka kādi simts cilvēki ietur maltīti kaut kur pa vidu starp grīdu un griestiem.
Izgājušas cauri nomas punktam, kur ikviens darbinieks varēja bez maksas aizņemties dažādus priekšmetus, sākot ar velosipēdiem un beidzot ar teleskopiem un deltaplāniem, viņas nokļuva akvāriju telpā, kuru bija ierīkojis viens no uzņēmuma dibinātājiem. Aiz milzīgas stikla sienas vīdēja gausas, rēgainas medūzas, kuras cēlās un grima šķietami haotiskā, bezmērķīgā kustībā.
- Es tevi pieskatīšu, - Enija apsolīja. - Parūpēšos, lai visi zinātu par taviem sasniegumiem, un tev nebūs ilgi jāsēž Klientu Pieredzē. Šeit var diezgan strauji tikt uz augšu un, kā tu zini, vakancēm parasti izraugās cilvēkus no pašu darbinieku vidus. Ja parādīsi sevi no labākās puses, nepagūsi ne aci pamirkšķināt, kad jau būsi pārcelta uz kādu interesantāku vietu.
Mēja uzlūkoja draudzeni, kuras acīs atspīdēja akvārija rēnā gaisma. - Neuztraucies. Man šeit būs labi jebkurā vietā.
- Labāk stāvēt Everesta pakājē nekā būt pusceļā uz tuvējās sūdu čupas virsotni, vai ne?
Mēja iesmējās, mazliet pārsteigta par to, ka šī piemīlīgā būtne lieto tādus vārdus. - Vai tu bieži tā runā? Agrāk es nemanīju šādas tieksmes.
- Tad, kad esmu nogurusi, proti, gandrīz vienmēr.
- Tu biji tāds mīļumiņš.
- Piedod! Piedod, ka es tik maucīgi runāju. Bļāviens! Labi, iesim tālāk. Uz suņu bērnudārzu!
- Un kā tad ar darbu? - pajautāja Mēja.
- Darbu? Tas ari ir darbs. Pirmajā dienā tavs uzdevums ir iepazīties ar darbavietu un kolēģiem, aklimati-zēties. Tas ir tāpat kā ar jauniem grīdas dēļiem.
- Dēļiem?
- Jā. Tiem jāļauj desmit dienas nostāvēties, un tad tos var pienaglot.
- Tātad es esmu dēlis?
- Tieši tā.
- Un pēc tam mani pienaglos?
- Jā, tad mēs tevi pienaglosim - ar tūkstošiem sīku nagliņu. Un tev tas patiks.
Viņas devās uz suņu novietni, kas bija Enijas ideja. Viņas suns Doktors Kinsmens bija nesen nomiris, bet pirms tam pavadījis šeit dažus ļoti laimīgus gadus, vienmēr saimnieces tuvumā. Kāpēc lai tūkstošiem darbinieku atstātu suņus vienus pašus mājās, ja tie var pavadīt laiku šeit, starp cilvēkiem un citiem suņiem, kur kāds par tiem parūpējas? Šī Enijas loģika tūlīt pat tika akceptēta kā ļoti atjautīga ideja. Pēc tam viņas apskatīja naktsklubu (Enija teica, ka pa dienu tur bieži notiekot tā sauktās ekstātiskās dejas, kas esot lieliska atslodze), lielo āra amfiteātri un mazo iekštelpu teātri. (“Mums ir aptuveni desmit humoristisko improvizāciju grupu.”) Kad tas viss bija apskatīts, lielākajā pirmā stāva kafetērijā jau bija sācies lenčs. Stūrī uz nelielas skatuvītes spēlēja ģitāru pusmūža vīrietis, kurš ļoti līdzinājās Mejas vecāku iemīļotajam bardam.
- Vai tas ir...?
- Tieši tā, - Enija atteica, nepalēninot soli. - Te katru dienu kāds uzstājas. Mūziķi, humoristi, rakstnieki. Tā ir Beilija iecere - te viņi var parādīt sevi, ņemot vērā, ka ārpasaulē viņiem neklājas īpaši spoži.
- Es zināju, ka te kaut kas tāds notiek, bet katru dienu...
- Mēs nevaram no viņiem atkauties. Programma ir sastādīta gadu uz priekšu.
Vīrietis dziedāja kaislīgi, piešķiebis galvu, matiem krītot pār acīm. Pirksti aizrautīgi strinkšķināja stīgas, tomēr lielākā daļa ēdēju tikpat kā nepievērsa viņam uzmanību.
- Tie taču ir milzīgi izdevumi, - Mēja teica.
- Jēziņ! Mēs taču viņiem nemaksājam. Pag, tev jāiepazīstas ar šo džeku.
Enija apturēja kādu puisi, vārdā Vipuls, kurš drīzumā pilnīgi pārveidošot televīziju. Šis plašsaziņas līdzeklis esot iestrēdzis divdesmitajā gadsimtā vairāk par jebkuru citu.
- Drīzāk jau deviņpadsmitajā. - Viņš runāja ļoti pareizā, pat izsmalcinātā angļu valodā ar vieglu indiešu akcentu. - Tā ir vienīgā joma, kurā klients nekad nesaņem to, ko vēlas. Pēdējie pagātnes sārņi feodālajās attiecībās starp ražotāju un patērētāju. Mēs vairs negribam būt vasaļu lomā! - viņš paziņoja un atvainojies devās tālāk.
5
Žans Mišels Baskija (1960-1988) - amerikāņu mākslinieks, neoekspresionisma žanra pārstāvis.