Savu Valhallu atrada tie, kuriem bija vēlme vai vajadzība sekot līdzi internēta tirgum, -AutenTu deva iespēju novērot un analizēt reālu cilvēku iepirkšanās tendences un spert atilstošus mārketinga soļus. Sajūsmā bija ari visi tie AutenTu lietotāji, kuri bija par vienkāršu, efektīvu un labi organizētu internētu. Nu vairs nebija jāatceras divpadsmit lietotājvārdi un paroles, nebija jāpiecieš anonīmie niknuma izvirdumi un mārketinga šāviņi, kas trāpīja labi ja jūdzes rādiusā no viņu vēlmēm. Tagad saņemtā informācija bija fokusēta, precīza un lielākoties pat vēlama.
Šī ideja bija radusies gandrīz vai nejauši - vienkārši Tajam bija apnicis paturēt prātā lietotājvārdus, ievadīt paroles un kredītkaršu datus, un viņš izgudroja operētājsistēmu, kas vienkāršoja šo procesu. Vai viņš apzināti izmantoja tās nosaukumā sava vārda burtus? Viņš pats apgalvoja, ka esot to sapratis tikai vēlāk. Vai viņam bija kaut mazākā nojausma par AutenTu komerciālo potenciālu? Viņš apgalvoja, ka ne, un lielākā daļa cilvēku ticēja, ka Taja izgudrojumus pārvērš naudā abi partneri, kuriem ir vajadzīgā pieredze un ķēriens biznesa jomā. Tieši viņi monetizēja AutenTu un citas Taja inovācijas, tieši viņu vadībā uzņēmums kļuva par to gigantu, kurš spēja asimilēt Facebook, Twitter, Google un pēdīgi arī Alacrity, Zoopa, Jefe un Quan.
- Toma portrets nav īpaši veiksmīgs, - sacīja Enija. - Viņš nav tāds plēsoņa, kā izskatās. Bet esmu dzirdējusi, ka viņam patīkot šī glezna.
Gleznas kreisajā pusē zem Taja bija attēlots Toms Stentons, augstākā ranga menedžeris un Visuma valdnieks, kurš, būdams “Transformeru” cienītājs, mēdza sevi dēvēt par Kapitālistu Praimu6. Viņam bija tumši, deniņos iesirmi mati un sājš, neizdibināms skatiens, dārgs itāļu uzvalks un ļaunīgs smīns - gluži kā vilkam, kurš grasās aprit Sarkangalvītes vecmāmiņu. Stentons bija tipisks astoņdesmito gadu Volstrītas brokeris - bagāts, neprecējies, agresīvs un potenciāli bīstams, turklāt tas viņu itin nemaz nemulsināja. Nesen pārkāpis piecdesmit gadu slieksni, viņš bija globāla mēroga titāns, kurš kļuva varenāks ar katru gadu un bezbailīgi izmantoja savu naudu un ietekmi. Viņš nebaidījās no prezidentiem, Eiropas Savienības juristiem un Ķīnas valdības sponsorētiem hakeriem. Nekas nespēja viņu satraukt, viss bija pieejams, viss nopērkams. Viņam piederēja NASCAR komanda un pāris sacīkšu jahtu, viņš pats vadīja savu lidmašīnu. Toms Stentons bija “Sfēras” anahronisms - odiozs boss, kurš izraisīja pretrunīgas jūtas firmas jaunajos utopistos.
Stentona klajais hēdonisms bija pilnīgs pretstats viņa kolēģu dzīves principiem. Tajs īrēja noplukušu trīsistabu dzīvoklīti pāris jūdžu attālumā no “Sfēras”, bet neviens nekad nebija redzējis, kā viņš ierodas uzņēmumā vai dodas prom, un daudzi domāja, ka viņš dzīvo kaut kur parkā. Eimons Beilijs dzīvoja visiem zināmā vietā - visparastākajā mājā ar trim guļamistabām, kas atradās parastā ielā desmit minūšu brauciena attālumā no “Sfēras”. Kurpretī Stentonam bija mājas visās pasaules malās: Ņujorkā, Dubaijā, Džeksonholā, Tūkstošgades torņa augšstāvā Sanfracisko un kādā salā netālu no Martinikas.
Līdzās Stentonam stāvēja Eimons Beilijs, omulīgs un pat līksms salīdzinājumā ar abiem pārējiem, kuri vismaz
ārēji šķita pilnīgi citu vērtību piekritēji. Portretā viņš bija tāds pats kā dzīvē - sirmiem matiem, sārtu seju un mirdzošām acīm, laimīgs un entuziasma pilns. Viņš bija uzņēmuma publiskā seja, cilvēks, kurš visiem asociējās ar “Sfēru”. Kad Beilijs smaidīja (un tā bija gandrīz vienmēr), šķita, ka smaida ne tikai mute un acis, bet arī viss pārējais. Viņš bija lielisks orators, ironisks un asprātīgs, ar racionālu un vienlaikus poētisku runasveidu: vienubrīd viņš izteicās vienkārši un lietišķi, bet jau pēc brīža pārsteidza klausītājus ar kādu izsmalcinātu frāzi. Viņš bija uzaudzis Omahā, visparastākajā ģimenē ar sešiem bērniem, un viņa pagātnē nebija nekā ievērības cienīga. Pabeidzis Sv. Dievmātes koledžu, Beilijs apprecējās ar draudzeni, kura mācījās Sv. Marijas skolā tajā pašā ielā. Nu viņiem bija četri bērni: trīs meitenes un pēdīgi zēns, kuram jau kopš dzimšanas bija cerebrālā trieka. “Viņš ir nepilnīgs,” bija teicis Beilijs, paziņojot par viņa piedzimšanu uzņēmumam un visai pasaulei. “Un tāpēc mēs mīlam viņu vēl vairāk.”
Beilijs visbiežāk bija redzams uzņēmumā, kā diksilenda trombonists piedalījās korporatīvajā talantu šovā, visbiežāk pārstāvēja “Sfēru” dažādos sarunu šovos, smie-kuļodams runāja - vai izvairījās no sarunas - par kādu FPK7 izmeklēšanu, prezentēja jaunu internēta rīku vai revolucionāru tehnoloģiju. Beilijam patika, ka viņu sauc par tēvoci Eimonu, un viņš vienmēr soļoja pa parku kā omulīgs krusttēvs - Tedijs Rūzvelts pirmajā prezidentūras termiņā -, visiem pieejams, patiess un skaļš. Gan šajā portretā, gan dzīvē Trīs Gudrie bija kā nesaderīgu ziedu pušķis, tomēr tā neapšaubāmi bija veiksmīga kombinācija. Trīsgalvainais vadības modelis darbojās nevainojami, un to sāka vairāk vai mazāk veiksmīgi izmantot citi Fortune 500 uzņēmumi.
- Kāpēc viņi nepasūtīja portretu kādam normālam māksliniekam? - Mēja pajautāja.
Jo ilgāk viņa uz to skatījās, jo ērmīgāks tas šķita. Saskaņā ar mākslinieka ieceri katrs no Trim Gudrajiem bija uzlicis roku citam uz pleca, un tas šķita bezjēdzīgi, turklāt bija pretrunā ar cilvēka anatomiskajām īpatnībām.
- Beilijam tas šķiet amizants, - Enija paskaidroja. - Viņš gribēja to pakārt galvenajā hallē, bet Stentons uzlika veto. Tu taču zini, ka Beilijs ir kolekcionārs? Viņam ir satriecoša gaume. Viņš ieradās šeit kā parasts, sirsnīgs Omahas puisis, bet nu ir mākslas pazinējs, kas apsēsts ar pagātnes saglabāšanu - pat visu pagātnes sūdu saglabāšanu. Tas vēl nav nekas - tūlīt tu redzēsi viņa bibliotēku.
Viņas piegāja pie iespaidīgām durvīm, kas varēja būt un varbūt arī bija viduslaiku cietokšņa vārti, drošs aizsargs pret barbaru uzbrukumiem. Krūšu līmenī rēgojās divas briesmoņu galvas ar masīviem gredzeniem mutē.
- Burvīgi klauvēkļi, - Mēja pajokoja.
Enija nosprauslājās un pielika roku pie sienā iebūvēta zila kvadrātiņa. Durvis atvērās.
Bibliotēka bija izbūvēta trijos līmeņos ar plašu ātriju vidū - koks, varš un sudrabs, klusinātu toņu simfonija. Te noteikti bija vismaz desmit tūkstoši grāmatu, lielākoties ādas iesējumā, akurāti sarindotas spoži lakotos plauktos. Vietumis starp grāmatām stāvēja ievērojamu cilvēku krūšutēli, skarbas seno grieķu un romiešu sejas,
Džefersons, Žanna d’Arka un Mārtiņš Luters Kings. Pie griestiem karājās lidmašīnas modelis - “Koka zoss” vai varbūt “Enola Geja”8. Šur tur stāvēja senlaicīgi, no iekšas izgaismoti globusi, zudušās civilizācijas sildīja maigi dzeltenīga gaisma.
- Lielāko daļu mantu viņš ir paglābis no izsoles vai atkritumu izgāztuves. Tā viņam ir savdabīga misija: Bei-lijs dodas pie izputējušiem cilvēkiem, kuri ir gatavi par grašiem pārdot savus dārgumus, un maksā pēc tirgus cenām, turklāt nodrošina viņiem brīvu pieeju pārdotajiem priekšmetiem. Šeit bieži var redzēt vecūkšņus, kuri ir atnākuši palasīt savas grāmatas vai papriecāties par senām mantām. Bet tev noteikti jāredz viena lieta. Tas ir patiesi satriecoši.
6
Optimuss Praims ir pozitīvā līdera tēls daudzsēriju animācijas filmās “Transformeri” (2010-2013).
8
Hughes H-4 Hercules jeb Spruce Goose ir Hovarda Hjūsa uzņēmumā konstruēta militārā transporta lidmašīna, būvēta no koka Otrā pasaules kara laikā. Enola Gay ir Boeing B-29 modeļa bumbvedējs, kuru pilots nosauca savas mātes vārdā; 1945. gadā no tās tika nomesta atombumba uz Hirosimu.